Kāda ir esošā labā prakse uzņēmējdarbības un izglītības sektoru sadarbībā un kādi steidzami un ilgtermiņa ieguldījumi būtu jāveic izglītībā un zinātnē, lai Latvijas cilvēkkapitāls būtu ne tikai pietiekami pieejams, bet arī augsti kvalificēts? Pārpublicējam daļu no portāla “Bilance” publikācijas, kur pētniecisko rakstu sērijas ietvaros Ikaram Kubliņam savu viedokli sniedza LDDK Politikas plānošanas dokumentu eksperts Rihardu Blese. 

Izglītība, kas sagatavo darba tirgum.

Par augstākās izglītības kvalitāti un atbilstību reālajām darba tirgus prasībām pirmie pārliecinās uzņēmēji, kas pieņem darbā universitāšu absolventus. Nereti dzirdētas atsauksmes, ka to apgūtās teorētiskās prasmes neatbilst praksē nepieciešamajām. Darba devēji uzsver, ka risinājums šajā ziņā varētu būt darba vidē balstītas studijas, citiem vārdiem — krietni intensīvāka prakses līdzdalība studiju procesā.  

Iepriekšējos gados Latvijā realizēti daži darba vidē balstītu (DVB) studiju pilotprojekti, un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) solījusi aktīvāku virzību, lai tiktu pieņemtas nepieciešamās normatīvo aktu izmaiņas, taču pēdējā laikā progress apstājies. IZM jau divus gadus sola regulējumu (Ministru kabineta noteikumu formā), kas ļautu īstenot DVB studijas. Praktiskie piemēri mums ir nu jau vairāki, taču sakārtots normatīvais regulējums ir nepieciešams kā higiēnas faktors, bez kura nevar labo praksi likt lietā un padarīt par sistēmas sastāvdaļu.  

Šajā ziņā profesionālā izglītība ir pāris soļus priekšā augstākajai izglītībai. LDDK īstenotais Darba vidē balstītu mācību projekts, kas septiņus gadus par Eiropas fondu līdzekļiem atbalstīja uzņēmumus, kuri praksēs un darba vidē balstītās mācībās nodarbina audzēkņus jau mācību laikā, ir nesen noslēdzies. Valsts šo programmu ir atzinusi par labu esam, bet finansējumu programmas ilgtspējai nav gatava nodrošināt. Tāpēc izglītībā pēc iespējas būtu jābūt neatkarīgai no ES fondu finansējuma, lai varam radīt ilgtermiņa risinājumus, kas atbilst mūsu valsts un tautsaimniecības vajadzībām.  

Kā attīstīt studijas ekonomikai svarīgākajās jomās?

Ekonomikas izaugsmei ne mazāk svarīga par augstākās izglītības kvalitāti ir izglītības piedāvājuma atbilstība darba tirgus pieprasījumam. LDDK neredz valsts finansētas studijas kā efektīvu risinājumu darbaspēka trūkuma problēmai. Lielākais izaicinājums ir pašu jauniešu neieinteresētība STEM virziena izglītībā (tiesa, kā minēts, to diez vai varētu attiecināt uz IT un programmēšanas jomu — tajā pavisam noteikti būtu nepieciešams palielināt gan budžeta vietu skaitu, gan augstskolu kapacitāti, uzņemot lielāku studentu skaitu).

Praksē ir pierādījies, ka vairāk budžeta vietas automātiski nepalielina studējošo skaitu. Ir jāmeklē veidi, kā kāpināt potenciālo studējošo motivāciju izvēlēties augsti kvalificētu un sarežģītu profesiju apgūšanu, attiecīgi pielāgojot atbalsta instrumentus. Stipendijas, vides pielāgošana, sadarbība ar darba devējiem un ārvalstu augstskolām, moderna infrastruktūra ir daži no motivēšanas veidiem. Ar LDDK iesaisti valsts līmenī tiek sperti mērķtiecīgi soļi agrīnā STEM satura popularizēšanā, lai veicinātu bērnu interesi par šo jomu un profesijām. Vienlaikus — ir vēl garš darāmo darbu saraksts, lai varētu teikt, ka veicinām interesi par STEM jau no agra vecuma. Sistēmiski jāatrisina vienlīdzīga pieeja tehniskajai jaunradei, iesaistot arī darba devēju organizācijas un uzņēmējus jomas popularizēšanā. 

Profesionālajā izglītībā ir būtiska nozaru iesaiste pedagogu prasmju stiprināšanā. Pagaidām šāda prakse pastāv atsevišķās nozarēs, tomēr nozaru iesaiste nav sistēmiska. Mums ir jāpanāk, ka katrs jaunais cilvēks nonāk darba tirgū ar profesionālo kvalifikāciju vai augstāko izglītību. Mums ir pārāk daudz cilvēku, kam ir nepabeigta vidējā vai augstākā izglītība. Ļoti konkrēts risinājums būtu Nozaru ekspertu padomju (NEP) kapacitātes stiprināšana. Gan Latvijā, gan Baltijas mērogā NEP ir sevi jau pierādījusi kā efektīvu sadarbības platformu, kas nodrošina iespēju satikties izglītības iestādēm ar darba devējiem no nozarēm. Perspektīvā arī profesionālās kvalifikācijas piešķiršanai būtu jābūt nozares rokās.

Arī finansēšanas modelis gan profesionālajā, gan augstākajā izglītībā nav vērsts uz rezultātu un nav pietiekams. Tāpat arī nekvalitatīvas izglītības datu bāzes un neprecīzi dati par absolventiem un viņu darba gaitām kavē datos balstītu un uz izaugsmi vērstu lēmumu pieņemšanu. Uz neprecīziem datiem un bez sadarbības starp institūcijām nav iespējams izveidot ilgtspējīgu un kvalitatīvu izglītības sistēmu, jo jebkuriem lēmumiem par attīstību būtu jābūt bāzētiem aktuālos un uzticamos datos. Visbeidzot, izglītības sistēmas spēja pielāgoties darba tirgus prasībām (profesionālajā izglītībā) vēl nav pietiekama — situācija ir ievērojami uzlabojusies pēdējos gados, tomēr pušu sadarbībai būtu jānotiek dinamiskāk.