Latvijas iedzīvotāji ir ilgstoši dzīvojuši ievērojamā un pamatotā neapmierinātībā ar mājsaimniecību izdevumu pieaugumu, kas vērojams vairākās pozīcijās. Augstie inflācijas rādītāji pēdējos divos gados negatīvi ietekmējuši katra iedzīvotāja pirktspēju, un tas radījis kopēju negatīvu fonu jaunu pārmaiņu pieņemšanai. Viens no blakusefektiem - tiek radīts spiediens uz darba devējiem, prasot atalgojuma celšanu gandrīz visās nozarēs.  

Iespēja celt atalgojumu saviem darbiniekiem uzņēmējam parādās tad, ja izpildās divi faktori: konkurētspējas veicināšana un produktivitātes rādītāju kāpināšana. Jo augstāki uzņēmuma produktivitātes rādītāji, jo lielāka iespēja novirzīt finansējumu savu darbinieku atalgojuma celšanai. Un būtiski, ka tieši šādā secībā, pretēji mēs nonākam apburtajā lokā, kur darbaspēka izmaksu pieaugums rada lielākas ražošanas izmaksas, kas liek celt produkcijas cenu, kas rada iedzīvotāju pirktspējas mazināšanos, kas atkal cilvēkā rada motivāciju prasīt lielāku algu.  

Kāpinot produktivitāti, uzņēmējiem ir iespēja palielināt atalgojumu, nepalielinot savas produkcijas cenas (tātad, neradot papildus apgrūtinājumu patērētājiem). 

Uzņēmēja interesēs ir rūpēties par savu darbinieku un viņa labklājību. LDDK finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis izvirza hipotēzi, ka tieši lielāka produktivitāte var radīt darbinieku atalgojuma pieaugumu un stabilitāti. J.Hermanis skaidro, ka iespējamie virzieni, kā celt vidējo produktivitāti (ietekmējot formulas mainīgos lielumus (skatīt 1.attēlu)), ir: 

1. Palielināt produkcijas vērtību / pārdošanas ieņēmumus (sarežģītāka produkcija, tirgi ar augstāku maksātspēju – eksports); 
2. Mazināt izmaksas (taupot resursus un materiālus, ieviešot ekonomiskas tehnoloģijas, izskaužot liekās darbības, palielinot darbības mērogu, apvienojoties ar citu uzņēmumu utt.); 
3. Mazināt darbinieku skaitu (ražīgākas tehnoloģijas, kvalificētāks personāls u.tml.). 

 1.attēls 

Produkcijas vērtības palielināšana ir pozitīvs iznākums uzņēmēja lēmumam uzņemties riskus, ieguldīties attīstībā, un Latvijā pietiek uzņēmumu, kas to jau dara un gribētu turpināt darīt, ja valsts nodokļu politika nodrošina elementārus konkurētspējas nosacījumus vismaz Baltijas reģionā. Darbinieku skaita samazināšana varētu būt iespējama, plašāk izmantojot tehnoloģijas un pilnveidojot prasmes (te svarīgi nodrošināt, lai atlaistie darbinieki spētu nepieciešamības gadījuma pārkvalificēties kādā citā jomā).  Konkrētajā situācijā, kad nozīmīgu daļu uzņēmumu izmaksu veido elektroenerģija, ražošanas izmaksu mazināšana ir viens no produktivitātes paaugstināšanas virzieniem, un elektronenerģijas sadales tarifu samazinājums ir būtiska iespēja lielajiem ražojošiem uzņēmumiem ietaupīt.

Debatē par energotarifu sadales cenām starp lielajiem uzņēmējiem un darba ņēmējiem šobrīd novērojams izpratnes trūkums. Sabiedrībai jābeidz domāt, ka Latvijas uzņēmēja galvenais un vienīgais mērķis ir ielikt vairāk sev kabatā. Latvijas uzņēmēja mērķis ir būt konkurētspējīgam, lai Latvijas ekonomika uzsāktu strauju attīstību, no kā galvenie ieguvēji būtu tieši iedzīvotāji, mājsaimniecības, ģimenes ar bērniem u.c. dažādu sociālo labumu saņēmēji. Jo sociālo labumu finansējumu saražo uzņēmumi. Tātad, ir tieša korelācija – jo labāk veicas uzņēmumiem, jo vairāk valsts budžetā ieripo līdzekļi vispārējās labklājības celšanai.  

Te mēs nonākam pie ilgtspējas un uzticēšanās jautājuma. Darba devēja interesēs ir radīt labvēlīgus apstākļus saviem esošajiem un potenciālajiem darbiniekiem. Esošie elektroenerģijas sadales tarifi ir vienīgais risinājums, lai neradītu vēl lielāku patēriņa cenu pieaugumu. Šis tarifs ir vienlīdzīgāks, tādējādi tiek saglabāts uzņēmēju konkurētspējas potenciāls, tādējādi radot iespēju celt atalgojumus. 

Tas, ko LDDK saredz kā reālus veicamos uzdevumus, kas jāpaveic pēc Sadales tīkla tarifu celšanas, lai neradītu iepriekš aprakstīto apburto loku, ir: 

1. Sabiedrības izglītošana par piemērotāko sadales tarifa veidu. Attiecīgi - mājsaimniecībām jāpārskata sava pieslēguma jaudu atbilstība un iespējams jāmaina paradumi uz ilgtspējīgākiem; 
2. Valsts atbalsta mehānismi sociāli neaizsargāto cilvēku atbalstam (terminēti, līdzīgi kā covid laika pabalsti);
3. Plānveidīgi un valsts līmenī - energoresursu ieguves veidu diversificēšana, lai stiprinātu neatkarību no Krievijas energoresursiem.

Visbeidzot, LDDK pauž pārliecību, ka darba devējiem ir nepieciešami apmierināti darbinieki, un darbinieku labklājība ir viena no prioritātēm jebkura ilgtspējīgi domājoša uzņēmēja ikdienā, tomēr darba devējs nevar būt vienīgais, kurš maksā par cilvēka labklājību. Ir nepieciešama gan gudra un ilgtspējīga valsts politika, gan rīcībspējīga valdība, kas uzdrošinās pieņemt drosmīgus lēmumus, balstoties savas valsts iedzīvotāju un arī uzņēmēju interesēs.