Ekspertu viedokļi

Profesionālās izglītības iestāžu tīkla attīstība un Kuldīgas piemērs

2. Marts, 2021

Izglītības un Zinātnes ministrijas pakļautībā Latvijā ir 13 profesionālās izglītības iestādes, kas īsteno izglītības programmas kādā no meža nozares profesionālajām kvalifikācijām. Šajās izglītības iestādēs 2020. gadā meža nozares programmās mācījās 1120 izglītojamie. Kas nav mazsvarīgi – 12 no šīm izglītības iestādēm ir piešķirts profesionālās izglītības kompetences centra statuss, kas cita starpā nozīmē prioritāru statusu izglītības attīstībai nepieciešamo valsts un ES finansējuma piešķiršanā.

Papildus šīm izglītības iestādēm ir vēl vairākas, kuru dibinātājs ir pašvaldība un to lokā nozīmīga daļa ir tā saucamās “speciālās internātpamatskolas”, kurās arī tiek apgūtas atsevišķas meža nozares profesijas, tomēr tās tipiski ir zemāka līmeņa jeb vienkāršākās profesionālās kvalifikācijas, vairāk izpildot sociālos mērķus un dzīvei nepieciešamo pamatprasmju apguvi bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, tāpēc šo izglītības iestāžu attīstības stratēģiskais redzējums arī nozaru griezumā ir atšķirīgs no tā ko sagaidām no “tipiskiem tehnikumiem”, un tam noteikti jāvelta cits raksts nākotnē.

Pēdējo 5 gadu laikā IZM ir dažādos veidos reformējusi profesionālo izglītību Latvijā, un viena no būtiskajām reformas sastāvdaļām ir bijusi skolu tīkla sakārtošana jeb optimizācija. Vairākas profesionālās izglītības iestādes ir apvienotas vai pievienotas lielākām, kā arī likvidētas. Manā pieredzē ir vairāki gadījumi, kuros optimizācijas rezultātā ir panāktas ļoti pozitīvas izmaiņas paaugstinot profesionālās izglītības programmu kvalitātes rādītājus un panākot efektīvāku valsts budžeta līdzekļu izmantošanu, bet ir arī tādi stāsti, kur esam pazaudējuši konkrētas programmas un skolas kā tādas. 

Ne vienmēr mazākas skolas pievienošana lielākai ir sekmējušas šo jauno struktūrvienību attīstību, tās ir palikušas kā otršķirīgas lielākās izglītības iestādes attīstības plānos un lēnā agonijā novestas līdz slēgšanai. Citā gadījumā kādas izglītības programmas pārņemšanas mērķis ir bijis konkurences samazināšana reģionā vienas izglītības iestādes audzēkņu kopskaita palielināšanai un pēc PIKC statusa ieguves, zaudējot interesi par attiecīgo kvalifikāciju – skola izvēlējusies programmu vairs neīstenot.

Te arī iezīmējās neviennozīmīga dilemma starp optimizācijas teorētisko pienesumu efektivitātes rādītāju uzlabošanai un kopējo profesionālās izglītības iestāžu tīkla pārklājumu – izglītības pieejamību reģionos, kā arī profesionālās izglītības prestižu, kas nereti ir atkarīgs no izglītības iestāžu  specifiskām un vēsturiski iesakņotām profesionālo priekšmetu pedagogu kompetencēm, reģiona darba tirgus pieprasījuma specifikas un “ap skolu” esošo uzņēmumu “bioloģiskās daudzveidības”.

Šie jautājumi ir tie, par kuriem jādomā skatoties uz Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma tālāko attīstību, kur viens no scenārijiem paredz skolas apvienošanu ar Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu.

Kāpēc šādi plāni – galvenais, bet ne vienīgais aspekts ir audzēkņu kopskaita tendences abās izglītības iestādēs. Neiedziļināšos Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma jautājumā, bet aplūkojot Kuldīgas situāciju redzam, ka 2020. gadā visās izglītības programmās kopumā mācījās 552 izglītojamie, kas ir bīstami tuvu minimālajam slieksnim PIKC statusa saglabāšanai reģionu profesionālās izglītības iestādēm – 500 audzēkņiem. Teorētiski Kuldīga ap šādu audzēkņu kopskaitu stabili turas pēdējos gadus – 540 izglītojamie 2019. gadā un 571 izglītojamais 2018. gadā, tomēr ar lielu ticamību var teikt, ka jau nākamais gads varētu parādīt citu ainu. Metālapstrādes, mašīnbūves un mašīnzinību nozares stratēģiskais redzējums paredz samazināt to izglītības iestāžu skaitu, kas īsteno izglītības programmas šajā nozarē, līdzīgas diskusijas norit par telemehānikas un loģistikas programmām. Turklāt, ņemot vērā COVID-19 pandēmijas izraisīto krīzi skaistumkopšanas un tūrisma jomā, kas ir ļoti būtiska daļa no Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēkņu kopskaita – visai droši varam teikt, ka ļaunākajā scenārijā 500 audzēkņu kopskaitu noturēt neizdosies, jo pat ar visai plašo izglītības programmu piedāvājumu kokapstrādē (2020.g. ap 100 audzēkņi 4 dažādās programmās) nepietiks.

Kā jau minēju, šī PIKC statusa saglabāšana ir tik vitāli svarīga tieši finansējuma piesaistei. Valsts politikā attīstībai pieejamā finansējuma ieguldījumus tieši lielākajās izglītības iestādēs, tādejādi nodrošinot šo ieguldījumu ilgtspēju. Ja profesionālās izglītības iestādei nav iespēju ieguldīt modernizējot infrastruktūru, iekārtas un aprīkojumu, tad nav iespējams nedz piesaistīt izglītojamos, nedz uzturēt izglītības programmu atbilstību mainīgajām darba tirgus prasībām.

Kas ir interesanti – Kuldīgas tehnoloģiju un tūrisma tehnikums PIKC statusu ieguva jau labu laiku atpakaļ, tomēr, atšķirībā no citām lielajām profesionālās izglītības iestādēm Latvijā, kas pēdējā piecgadē ir saņēmušas desmitos miljonu EUR vērtas investīcijas ir uzbūvējušas tādu infrastruktūru par kuru nebūtu jākaunas nekur Eiropā, kā arī aprīkojot savas mācību telpas ar tādām iekārtām un tehnoloģijām uz kurām vidējais Latvijas uzņēmums pat nevar cerēt, Kuldīga vēl tagad ar lielām mokām cīnās par iespēju saņemt finansējumu. 

Attiecīgi kopējā profesionālās izglītības iestāžu konkurencē Kuldīgai nav vēl bijusi dota iespēja sevi pierādīt un parādīt – tas loģiski atsaucās gan uz nozaru vēlmi īstenot savas programmas tur, kur šī modernizācija jau ir veikta, gan uz potenciālo audzēkņu izvēli par labu citām izglītības iestādēm.

Bet ja reiz situācija ir tāda kāda ir abās izglītības iestādēs, kāpēc gan neiet šo apvienošanas ceļu? Man nav viennozīmīgas atbildes, tikai sekojoši apsvērumi, kurus vajadzētu ņemt vērā.

Nozīmīga sastāvdaļa izglītības piedāvājuma veidošanai un profesionālās izglītības iestādes pievilcībai potenciālo audzēkņu un arī darba devēju skatījumā šo skolu zīmolam jeb būtībai – Kandavai un Kuldīgai ir ļoti maz tādu saskares punktu, lai pēc apvienošanas mēs spētu jauno izglītības iestādi uzskatīt par vienotu veselumu.

Kandavai un Kuldīgai ir ļoti maz tādu saskares punktu, lai pēc apvienošanas mēs spētu jauno izglītības iestādi uzskatīt par vienotu veselumu

To izjūt arī šo izglītības iestāžu personāls un tas nenāks par labu iekšējam mikroklimatam, kā arī būtiski sarežģīs vienotas stratēģijas izstrādi un tās īstenošanu. 

Ārkārtīgi svarīga loma būtu tādas pārvaldības struktūras izstrādei, kas spētu sabalansēt un virzīt abu fiziski gana tālu esošu skolu ikdienas darbu un attīstību. Ja apvienošana notiek tikai “uz papīra”, fundamentāli nemainot pārvaldības modeli, tad agri vai vēlu varam nonākt situācijā, kur kādas struktūrvienības attīstības vajadzības tiek ignorētas.

Lielās struktūrās ir viegli “pazaudēt dvēseli” – es tiešām vēlētos redzēt Kuldīgas tehnikumu kā spēcīgāko kokapstrādes profesionālās izglītības centru Kurzemē, kas ideāli iekļaujas savā pilsētā ar brīnišķīgu vēsturisku koka apbūvi. Ja jautātu tieši man, tad tieši kokizstrādājumu restaurācijai un atjaunošanai vajadzētu būt šīs skolas know-how.

Turpinot šo domu - praktiski visas 13 ar nozari saistītās profesionālās izglītības iestādes īsteno programmas, kurās piešķir mēbeļu galdnieku profesionālo kvalifikāciju, bet maz ir tādu, kas atrod tajā kādu īpašu nišu – profesionālās izglītības un katras skolas prestižam, manuprāt, nāktu tikai par labu, ja katru skolu mēs varētu asociēt ar tās īpašo jomu, piemēram, vienā tā varētu būt tieši mīksto mēbeļu izgatavošana, cita varētu būt būvgaldniecības izstrādājumu (logi, durvis, kāpnes) “meka”, vēl kāda specializētos uz industriālo kokapstrādi vai koka māju būvniecību. Ceru, ka diskusija par šiem jautājumiem izvērtīsies vēl šogad – diskutējot par katras profesionālās izglītības iestādes attīstības stratēģiju.

Noslēdzot domu par Kuldīgu – ja varam rast risinājumu bez apvienošanas – ļoti labi. Bet tas nedrīkst nozīmēt skolas nolemšanu lēnai pirmsslēgšanas agonijai. Ja citu risinājumu nav, tad apvienošanas procesam ir jāpieiet ļoti atbildīgi, lai tā nestu vēlamos rezultātus. Es vēlos redzēt spēcīgu izglītības iestādi, kas sagatavo augsti kvalificētus speciālistus meža nozares kokapstrādes sektorā.

Aicinu katru darba devēju, kam ir interese un redzējums par profesionālās izglītības attīstību sazināties ar mani un iesaistīties Kokrūpniecības nozares ekspertu padomes darbā, kas pārstāv nozares viedokli tieši profesionālās izglītības jautājumos Latvijā. 

Artūrs Bukonts,

Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas un asociācijas “Latvijas Koks” izpilddirektors

Raksts pārpublicēts no žurnāla "Baltijas koks".