Jaunumi,Ekspertu viedokļi

Līga Meņģelsone: Vai Latvija ir gatava sociālā dialoga Skandināvijas modelim? 

7. Jūnijs, 2022

Sabiedrība un tās vērtības mainās. Ja kādreiz, kad uzsākām neatkarīgās Latvijas ceļu un attīstību, svarīgi bija radīt likumus, kas regulē visu, tad tagad esam izauguši no tā un varam arvien vairāk jautājumus nodot sociālo partneru rokās - gan darba ņēmēju, gan darba devēju nozaru ekspertiem. Ceru, ka jau tuvāko gadu laikā tieši šāda pieeja tiks realizēta, lai uzņēmēji ar darbinieku pārstāvjiem, kuri pārzina savu jomu, spētu vienoties par attīstību un produktivitāti, tādejādi vairojot visas valsts labklājību.

Kā viens no instrumentiem, kas var būt noderīgs, ir nozares koplīgums jeb ģenerālvienošanās. No sabiedrības labuma viedokļa būtu svarīgi zināt, ka Latvijas galvenās nozares, kas ražo kopproduktu un rūpējas par valsts izaugsmi, pirmkārt, ir uzsākušas sociālo dialogu, jo sarunas starp uzņēmējiem un darbiniekiem ir ļoti svarīgas, lai definētu to, kas viņiem rūp, kā tālāk attīstīties kopumā, cik jauniešu un ar kādām zināšanām būs nepieciešami nākotnē, kādas būs algas un kā veicināt eksportspēju un produktivitāti.

Visi šie jautājumi koplīgumā noteikti ir jāapskata jeb "jāliek uz galda", lai vienošanās būtu abām pusēm izdevīga un ilgtspējīga.

Manuprāt, pats process ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas nozīme, ka darba ņēmēji un darba devēji nevis sēž katrs savā "ierakumu pusē", bet gan atzinuši, ka uzņēmumu attīstība ir kopīga interese un nepieciešamība. Ideālā gadījumā sarunu rezultātā tiek noslēgta visiem nozares uzņēmumiem saistoša ģenerālvienošanās, lai noteiktu minimālo atalgojumu konkrētās profesijās, summēto darba laiku, darba videi svarīgus nosacījumus un risinātu citus nozarei svarīgus jautājumus.

Mani vienmēr ir uzrunājis Skandināvijas modelis, kur, piemēram, Dānijā ar likumu tiek regulēti tikai darba drošības jautājumi, kā arī brīvdienas. Savukārt nozaru koplīgumi nosaka to, kāda katrā konkrētajā nozarē katrai profesijai būs minimālā darba alga, kāds būs darba laiks, virsstundu apmaksa, pensiju iemaksas, darbnespējas lapu apmaksa, darbinieku izglītība un apmācības, vecāku pabalsti, kā arī darba tiesisko attiecību pārtraukšana.

Process, lai nonāktu pie nozares ģenerālvienošanās, protams, nav viegls, taču tas ir ļoti svarīgs, lai darba ņēmēji un darba devēji savā starpā atrisinātu visus šos jautājumus, pretstatā tam, kā ir Latvijā, kad viss noteikts Darba likumā, paredzot tikai nelielas atkāpes gadījumā, ja nozare nonāk līdz koplīgumam.

Atceros reiz gadījumu, kad sazinājos ar Norvēģijas kolēģiem, lai risinātu kādu jautājumu, taču saņēmu atbildi, ka pašreiz visa sabiedrība un valsts pārvalde gaida, kad konkrētas nozīmīgākās nozares panāks vienošanos par to, kādi noteikumi būs iekļauti nozares koplīgumā (ģenerālvienošanās) uz turpmākajiem gadiem. Sapratu, ka tas ir process, kas ietekmē pilnīgi visus, kad ikviens seko līdzi katram solim.

Arī Latvijā sarunu process notiek ļoti caurspīdīgi un būtiski to arī saglabāt, lai tad, kad tiek panākts rezultāts, visi iesaistītie gūtu gandarījumu. Skandināvijā un vispār Ziemeļvalstīs šie svarīgie jautājumi ir nevis uz valdības galda, bet par to lemj pašas nozares un sociālie partneri, kas jau vēsturiski veidojies kā kultūras sastāvdaļa. Sabiedrība zina, kurā jomā pašreiz notiek sarunas, piemēram, metālapstrādes nozarē vai tekstilapstrādes nozarē, paziņojot par to publiski. Kad noteikumi ir gatavi, valsts uzdevums ir tos apstiprināt, savukārt katrs, kas strādā konkrētajā jomā zina, kādi nosacījumi būs tuvāko divu gadu laikā.

Es ceru, ka pēc desmit vai piecpadsmit gadiem līdzīgu modeli kā Skandināvijā varētu ieviest arī Latvijā, bet tas ir ļoti ilgstošs process, kas balstīts uz darba attiecībām, izpratni par tiesībām, atbildību un pienākumiem. Tas nav ātrs ceļš, bet, izveidojot spēcīgas nozares asociācijas un darba ņēmēju arodbiedrības, varētu veidoties labas, konstruktīvas un diplomātiskas sarunas, lai panāktās vienošanās piedāvātu valstij. No ģenerālvienošanās nav jābaidās ne darba ņēmējiem, ne darba devējiem, jo tikai nozares pašas zina, kas tām ir nepieciešams, tāpēc aicinu ikvienu sākt sarunas, jo tās noteikti palīdzēs visām iesaistītajām pusēm saprast prioritātes, problēmas un vismaz uzsākt to risināšanu.