2026. gada 6. maijā Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Padome apstiprināja LDDK nostāju par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2023/970 (turpmāk – Direktīva) ieviešanu Latvijā. Izvērtējot Labklājības ministrijas sagatavoto likumprojektu “Darba samaksas pārredzamības likums”, LDDK ir lēmusi to nesaskaņot un aicina valdību nekavējoties informēt Eiropas Komisiju par to, ka Latvija nav gatava pilnvērtīgi ieviest Direktīvas prasības noteiktajos termiņos.

LDDK ieskatā Direktīvas mērķis mazināt nepamatotas darba samaksas atšķirības ir atbalstāms, taču pašreizējais ieviešanas modelis rada nesamērīgu administratīvo, juridisko un finanšu slogu, kura ietekme uz uzņēmējdarbību, darba tirgu un valsts budžetu nav pilnvērtīgi izvērtēta.

Nopietnas neskaidrības saglabājas attiecībā arī uz darba samaksas datu ziņošanas prasībām. Darba devējiem būs jāievieš jaunas datu uzskaites un analītikas sistēmas, jāpielāgo IT risinājumi un regulāri jāapkopo detalizēta informācija par atalgojumu. Vienlaikus nav skaidrības, kādā apjomā dati būs jāsniedz, kā praksē nodrošināt datu anonimizāciju un kā novērst citu darbinieku identificēšanas riskus. LDDK norāda, ka nav pieļaujams, ka tik apjomīgs regulējums faktiski jāievieš nepilnu četru mēnešu laikā. Likumprojekta risinājumi sociālajiem partneriem pirmoreiz tika prezentēti tikai februāra otrajā pusē, bet daļa prasību būs piemērojamas jau no 2026. gada 7. jūnija.

Atsevišķi būtiski riski saskatāmi individuālo informācijas pieprasījumu un darba samaksas atšķirību izvērtēšanas regulējumā. Nav skaidrs, kā praksē tiks noteikts “vienādas vērtības darbs”, piemērots 5% darba samaksas atšķirību slieksnis un vērtēti objektīvie atalgojuma kritēriji. Tāpat likumprojekts būtiski palielinās juridisko nenoteiktību, strīdu un tiesvedību riskus darba attiecībās. Uzņēmumi arvien biežāk būs spiesti pieņemt atalgojuma lēmumus nevis pēc tirgus situācijas un konkurences par talantiem, bet pēc juridiska riska apsvērumiem.

Īpaši problemātiski ir tas, ka Direktīvas tvērums attiecas ne tikai uz pamatalgu, bet praktiski uz jebkuru labumu, ko darbinieks saņem no darba devēja. Tas var skart arī darba devēju nodrošinātas dzīvesvietas pedagogiem un mediķiem reģionos, transporta kompensācijas un citus speciālistu piesaistes mehānismus.

Svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja būtiski ierobežos darba devēju iespējas elastīgi reaģēt uz darba tirgus situāciju un konkurēt par kvalificētu darbaspēku laikā, kad vairākās nozarēs jau šobrīd ir kritisks speciālistu trūkums. Arī ietekme uz publisko sektoru un valsts budžetu pēc būtības nav izvērtēta. Direktīvas prasības attieksies arī uz valsts un pašvaldību iestādēm kā darba devējiem, radot papildu izmaksas administratīvo sistēmu pielāgošanai, datu uzskaitei, amatu vērtēšanai un potenciālai darba samaksas pārskatīšanai. Publiskajā sektorā jau šobrīd pastāv regulējums, kas paredz būtiskas atalgojuma atšķirības personām ar salīdzināmu atbildības apjomu, tostarp publisko kapitālsabiedrību valdēs, kas ir acīmredzamā pretrunā ar likumprojekta deklarēto mērķi nodrošināt vienlīdzīgu darba samaksu par vienādas vērtības darbu.

LDDK atzīmē, ka arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis, tostarp Igaunija, publiski atzinušas nepietiekamu gatavību Direktīvas pilnvērtīgai ieviešanai noteiktajos termiņos.

LDDK ir vērsusies pie Ministru prezidentes Evikas Siliņas, ekonomikas ministra Viktora Valaiņa, Saeimas frakcijām, Eiropas Komisijas komisāra Valda Dombrovska un Latvijas Pašvaldību savienības, aicinot nekavējoties uzsākt koordinētu rīcību un informēt Eiropas Komisiju par Latvijas nepietiekamo gatavību pilnvērtīgai Direktīvas ieviešanai noteiktajos termiņos.