Šogad eiro valūtai Latvijā aprit 5 gadi. Kļūšana par Eirozonas valsti 2014.gadā bija vēsturisks notikums Latvijas tālākā un pilnvērtīgākā integrācijā Eiropas Savienībā (ES), vienotajā tirgū un arī globālajā tirgū, kur daudzviet norēķinos tiek izmantota eiro valūta.

Integrācija ES ir ilgtermiņa process, kurš aizsākās Latvijas līderiem 1993.gadā pieņemot kompetentu un atbildīgu lēmumu par Latvijas virzību uz ES. 2004.gadā iestājoties ES – vienā no pasaules ietekmīgākajām un nozīmīgākajām politiskās un ekonomiskās sadarbības organizācijām – ikvienam Latvijas iedzīvotājam tika nodrošinātas ES pamatbrīvības – brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu kustība. 2007.gadā, kad pievienojāmies Šengenas līguma telpai, varējām sākt ceļot bez robežkontroles 26 valstīs. 2013.gadā pievienojāmies Eiropas semestra procesam, ikgadus saskaņojot dalībvalstu budžeta, makroekonomiskās un strukturālās rīcīpolitikas.

Dalība Eirozonā ir integrācijas ES tālākais solis. Iepriekšminētie un citi integrācijas soļi un pasākumi mums ļāvuši izpildīt savus mērķus – sasniegt ekonomisko izrāvienu un celt tautas labklājību.

Dalība Eirozonā: loma Latvijas ekonomikā un uzņēmējdarbībā

Atbilstība Māstrihtas kritērijiem liecina par valsts ekonomisko un politisko briedumu, un ciešāku integrāciju ES. Tā ir nodrošinājusi Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību un ilgtermiņā drošu nākotni, balstoties uz politisko un ekonomisko risku mazināšanos. Iestājoties Eirozonā Latvija ir ES kodolā. Dalība Eirozonā vienlaikus ir arī iespēja lemt par savas valsts nākotni un ES nākotni kopumā – vienotas banku, fiskālās savienības izveidi, sociālās aizsardzības sistēmu un citiem Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) tālākas attīstības virzieniem.

Savukārt starptautiski, mēs kļūstam stabilāki finanšu tirgos, jo investoru viedoklis par mazām valūtām ir svārstīgs. Eiro ieviešana ir bijis signāls investoriem, ka esam pilntiesīga ES un tās monetārās politikas valsts, kas ir uz ilgtspējas attīstības ceļa. Investīciju pieaugums, paaugstinot uzticamību finanšu tirgos, ļāvis nodrošināt darba vietas un labāku dzīvi Latvijas iedzīvotājiem. Eiro ieviešana uzņēmējiem krietni atviegloja darbības paplašināšanu ārpus Latvijas teritorijas, radot labvēlīgākus nosacījumus eksportspējai visās nozarēs, kas ir viens no Latvijas kā mazas un atvērtas ekonomikas ilgtspējīgas attīstības pamatiem.

Latvija sociālo partneru loma eiro ieviešanā

Latvijas dalība Eirozonā nebūtu iespējama bez sabiedrības atbalsta. Sociālajiem  partneriem – darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošajām organizācijām – bija izšķiroša loma, lai veidotu atbalstu Latvijas dalībai Eirozonā.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) kā valdības sociālais partneris 2009.gadā aicināja ministru prezidentu Valdi Dombrovski noteikt konkrētu eiro ieviešanas datumu. Nacionālās Trīspusējās sadarbības (NTSP) padome 2010.gada 7.janvārī pieņēma lēmumu virzīties uz eiro ieviešanu ar 2014.gada 1.janvāri.

LDDK aktīvi iesaistījās eiro ieviešanas procesā, gan piedaloties informatīvu semināru uzņēmējiem organizēšanā, sniedzot konsultācijas saviem biedriem un sadarbībā ar citām uzņēmēju organizācijām iesaistoties programmā „Godīgs eiro ieviesējs”. Pateicoties aktīvam darbam varam svinēt jau 5 gadu eiro jubileju Latvijā.

Sociālo partneru loma eiro ieviešanā īpaši tika izcelta 2019.gadā sākumā Rīgā Eiropas Komisijas organizētajā konferencē “EIRO 5 GADI LATVIJĀ”, kas tika veltīta eiro 20. jubilejai un Latvijas piecgadei Eirozonā.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis  akcentēja: “Eiro ieviešanas procesa uzsākšanai būtisks bija sociālo partneru atbalsts, īpašs paldies Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam V. Gavrilovam par iniciatīvu šo mērķi diskutēt Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē 2010. gadā, kā arī par LDDK atbalstu eiro ieviešanā vēlāk. Pēdējo 5 gadu laikā eiro ļāva attīstīt cenu caurspīdīgumu un panākt zemākas procentu likmes. Eiro ir veicinājis eksportu un investīcijas. Šobrīd tas iedzīvotājiem nozīmē izaugsmi un labāku dzīves līmeni. Eiro ir stiprāks nekā jebkad iepriekš. Taču ārējie riski ir klātesoši, tāpēc jāturpina Banku savienības stiprināšana, jārūpējas par krīzes vadības mehānismiem un jāsniedz atbalsts tām ES dalībvalstīm, kam veicamas strukturālās reformas.”

Eirozonas un Ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) nākotne

Eiropas bizness kopumā uzskata, ka eiro ir kļuvis par pašsaprotamu un ērtu lietu: eiro ir stipra, stabila, noturīga, plaši lietota valūta starptautiskos norēķinos. Arī turpmāk Eiropai kopumā un ikkatrai dalībvalstij ir jādara viss, lai eiro saglabātu savu nozīmi un vērtību, lai Eiropas ekonomiskā un monetārā savienība (EMU) būtu stabila, tiktu turpināta tās tālāka izveide.

Eirozonai būtu jādarbojas kā vienotam mehānismam pēc vienotiem stabilitātes un ilgstpējīgas attīstības principiem, kurus ievēro visas valstis. Šobrīd un turpmāk Eirozonas viens no lielākajiem pārbaudījumiem ir fiskālās disciplīnas ievērošana visās ES dalībvalstīs un eirozonas valstīs jo īpaši, kurām ir nepieciešams ierobežot valstu parādu un budžeta deficītu.

EMU galamērķis ir ES valstu konverģence – atbilstoši ES pamatlīgumiem nostiprināts arī ar ES stratēģiju līdz 2020.gadam un aktualizēts 2015.gadā ES līderu kopīgajā paziņojumā un 2017.gada ES sociālo tiesību pīlārā. Strukturālai sociālai konverģencei, kas ir augšupvērsta iepretim labākiem darba un dzīves apstākļiem visā ES, ir nepieciešama rīcībpolitikas koordinēšana starp dalībvalstīm un konverģence ne vien monetārā un fiskālā izteiksmē, bet arī nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un izglītības politikas ziņā.

Viens no blakusefektiem nelīdzsvarotai ES reģionu attīstībai ir tieši darbaspēka aizplūšana no mazāk attīstītajām ES valstīm un reģioniem. Tā ir veicinājusi mazāk attīstīto Eiropas valstu un to reģionu depopulāciju. Darbaspēka aizplūšana apdraud dalībvalstu un reģionu rūpniecības, pakalpojumu un lauksaimniecības sektoru attīstību, kā arī to starptautisko konkurētspēju un valstu publisko pakalpojumu – tādu kā izglītība un veselības aprūpe – adekvātu nodrošinājumu.

Tādēļ LDDK jau Latvijas prezidentūras laikā 2015.gadā savās rīcībpolitikas rekomendācijas ES līderiem īpaši aktualizēja jautājumu par nepieciešamību Eiropas iestāžu un nacionālo valdību politiskajā dienas kārtībā augstāku prioritāti piešķirt konverģences veicināšanai starp mazāk attīstītām un vairāk attīstītām ES valstīm un reģioniem. Virsuzdevums būtu sasniegt stratēģijas ES 2020 mērķus, uzlabot ES, atsevišķu tās dalībvalstu un to reģionu izaugsmi un konkurētspēju, nodarbinātību un līdzsvarotu darbaspēka mobilitāti.

Vienīgi īstenojot konverģences pasākumus sociāli ekonomiskajā izlīdzināšanā starp ES valstīm un reģioniem, ir iespējams nodrošināt nodarbinātību, izaugsmi un līdzsvarotu sociāli ekonomisko attīstību visās ES dalībvalstīs un tās atsevišķajos reģionos, stabilu un ilgtspējīgu ES politisko sistēmu un ekonomisko izaugsmi.

Sociālo partneru loma Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) pārvaldībā

Sociālais dialogs kā darba ņēmēju un darba devēju interešu līdzsvarošanas mehānisms var palīdzēt nodrošināt stabilitāti, īpaši nozarēs ar lielu strādājošo skaitu un sniegt pozitīvu pienesumu valsts attīstībai. Tādēļ sociālo partneru – darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošo organizāciju – iesaiste lēmumu pieņemšanas procesos un līdzdalība valsts reformu īstenošanā ir būtiska. Daudzu ES valstu pieredze rāda, ka arī nozaru koplīgumi var sniegt būtisku uzlabojumu tautsaimniecības, nozaru un uzņēmumu konkurētspējā.

Nozaru koplīgumi veicina godīgu balansu starp diviem galvenajiem ekonomikas spēlētājiem – darba devējiem un darba ņēmējiem – tiem, kuri dod darbu, un tiem, kuri veic darbu. Nozaru koplīgumu koncepts paredz gan attiecīgajā nozarē nodarbināto tiesisko interešu aizsardzību un sociālo garantiju stiprināšanu, gan darba devēju un darba ņēmēju interešu sabalansēšanu, vienlaikus nodrošinot, ka ar koplīgumiem tiek celts darbinieka kopējais labklājības līmenis. Koplīgumi uzlabo darba vietu kvalitāti, attīsta atlīdzības līmeni, veicina nodarbinātības drošību un aizsardzību un veicina darbinieku ieguldījumu uzņēmumu darbībā.

Koplīgumiem dažās ES valstīs ir bijusi loma arī, lai saglabātu un uzturētu savu konkurētspēju, pievienojoties Ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMU).[1] Piemēram, Beļģijā 1996.gadā koplīgumi paredzēja atalgojuma pieaugumu, par pamatu ņemot atalgojumu galvenajās tirdzniecības valstīs tādās kā Vācija un Luksemburga. Līdzīgi arī Īrijā 2011.gadā dažas no arodbiedrībām piekrita nelielam 2% atalgojuma pieaugumam atbilstoši inflācijas lielumam pēckrīzes periodā. Līdz 2014.gadam šāda tipa koplīgumi bija jau pēc skaita 220, aptverot vairāk kā 50 000 darbiniekus.

Šie divi piemēri tieši norāda uz darba kolektīvo attiecību (angļu val. industrial relations) lomu atalgojuma un attiecīgi arī nodarbinātības veicināšanā un sociālā ekonomiskajā konverģencē. Nozares var slēgt koplīgumus, lai risinātu būtiskus jautājumus, savstarpēji vienojoties darba devējiem un darba ņēmējiem. Kā liecina ES valstu pieredze, nozaru koplīgumi kalpo kā “automātiskie stabilizatori” ekonomisko un politisko pārmaiņu laikos.

Latvijai būtu bijis daudz ko mācīties no citām valstīm kā nozaru un uzņēmumu līmenī sekmēt augšupvērstu konverģenci ar citām ES valstīm un nozarēm. Latvijā darba kolektīvo attiecību pozitīvās prakses iespējas nav tikušas savulaik izmantotas, lai iespējams jau savlaicīgi novērstu darba spējīgo cilvēku īpaši augsto emigrāciju un Latvijas reģionu depopulāciju, kas ir novedis pie darba spēka trūkuma. Likumdevējam būtu jāļauj nozarēm sociālā dialoga ietvaros pašregulēties un noteikt nozarēm atbilstošus un adekvātus nodarbinātības nosacījumus.

ES iestāžu loma ir sekmēt sociālā dialoga labās prakses pārņemšanu un ieviešanu, savukārt ES dalībvalstu, tai skaitā Latvijas, loma – būt atvērtiem sociālā dialoga labajai praksei. Atbalsts darba kolektīvajām sarunām un koplīgumiem nacionālā līmenī ir dalībvalsts atbildība. ES atzīst un uzsver sociālā dialoga lielo lomu un turpinās veicināt sociālo partneru iesaisti ES semestra procesos. ES iestādes, gatavojot valstu specifiskās rekomendācijas,  sagaidāms, turpmāk īpašu uzmanību pievērsīs sociālā dialoga darbībai un koplīgumu attīstībai Latvijā.

Par LDDK:

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir lielākā darba devējus pārstāvošā organizācija Latvijā. LDDK ir dibināta 1993.gadā. LDDK apvieno un pārstāv 114 nozaru līderus – uzņēmumus, kuros strādā vairāk nekā 50 darbinieku, un 63 nozaru un reģionālās uzņēmēju asociācijas un federācijas. LDDK biedri nodarbina 44% Latvijas darba ņēmēju. LDDK ir sociāli – ekonomisko sarunu partneris Ministru kabinetam un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai. LDDK ir Eiropas Biznesa un darba devēju organizācijas  BUSINESSEUROPE, Starptautiskās Darba devēju organizācijas (IOE) un OECD Uzņēmējdarbības un rūpniecības konsultatīvās padomes (Business at OECD, BIAC) dalīborganizācija

[1] ILO/ EC Conference 2017: Industrial Relations in Europe: Fostering Equality at Work and Cross Country Convergence, avots: https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/—ed_protect/—protrav/—travail/documents/event/wcms_629056.pdf