Jaunumi,Ekspertu viedokļi

Kvalifikācijas piešķiršanai jābūt pilnībā nozares kontrolētai. Diskusija par nozares iesaisti kvalifikācijas piešķiršanas procesā

2. Maijs, 2022

Nepārtraukti tiek diskutēts par profesionālās izglītības iestāžu (profesionālo skolu) absolventu, kas nonāk darba tirgū, apgūto prasmju līmeņa atbilstību kvalifikācijai. Absolventu prasmes bieži vien nav atbilstošas tam, lai bez papildu apmācībām un ieguldījuma no uzņēmumu puses tie varētu pilnvērtīgi veikt profesionālos pienākumus. Kādi ir izaicinājumi Latvijas profesionālās izglītības sistēmā un kā tos risināt, lai jaunieši saņemtu kvalitatīvu izglītību, bet uzņēmumi - izglītotus un konkurētspējīgus darbiniekus?

Diskusijā piedalās:

  • Andrejs Stoļarovs, biedrības “Lauksaimniecības un industriālās tehnikas asociācija” (LITA) pārstāvis, SIA “INTRAC Latvija” tehniskais direktors
  • Ingus Rūtiņš, Auto asociācijas pārstāvis
  • Aigars Laurinovičs,  Biedrības "Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācija", valdes priekšsēdētājs
  • Gunta Tilaka, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) nozaru ekspertu padomju koordinatore 

Kā esošo situāciju redz auto nozares pārstāvji? Kāda ir nostāja attiecībā uz nozaru eksaminācijas centriem? 

I.R.: Jau ļoti ilgi runājam par to, ka profesionālo skolu absolventiem, kas nonāk darba tirgū, prasmes bieži vien ir tālu no tā, lai viņi varētu pilnvērtīgi sākt strādāt. Uzņēmumos nākas veltīt resursus, lai vēlreiz mācītu to, kas netika apgūts skolā. Šī neatbilstība nozares vajadzībām mums lika iedziļināties izglītības procesos: kas māca, ko māca, kādas ir profesijas standartu prasības un kā tas viss spēj nodrošināt nozares vajadzības. 

Pakāpeniski, darbojoties nozaru ekspertu padomē (NEP), arvien vairāk kļuva skaidrs, ka nozares var noteikt prasības, akreditēt skolas un piedalīties skolu rīkotajos kvalifikācijas eksāmenos, bet tas tāpat nedod vajadzīgo rezultātu, jo mēs no nozares puses nevaram kontrolēt pašu būtiskāko cikla daļu - profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu. Neatkarīgi no tā, cik brīnišķīgi un kvalitatīvi būsim sarakstījuši profesijas standartu, cik lieliski būs aprīkotas skolas un cik brīnišķīgas un lieliskas stratēģijas tās prezentēs, rezultāts ir tālu no tā, kādu mēs gribētu redzēt. Pirmkārt, rezultātu ietekmē skolu finansēšanas modelis “nauda seko skolēnam”, kas motivē izglītības iestādes “izgrūst” cauri skolai darba tirgū pilnīgi jebkuru, neatkarīgi no apgūtajām prasmēm. Otrkārt, viss sākas un arī beidzas skolā -  skola māca, veido eksaminācijas komisiju. Ja ir apelācija, veido apelācijas komisiju - respektīvi ir noslēgts aplis, kurā gan tas, kas māca, gan tas, kas izvērtē apgūtā kvalitāti un piešķir kvalifikāciju, ir viena un tā pati persona. No pārvaldības viedokļa nekas greizāks nevar būt. Lai varētu mērķtiecīgi virzīties uz vēlamo rezultātu, sapratām, ka jāiet uz to, lai kvalifikācijas piešķiršana būtu pilnībā nozares kontrolēta. 

A.S.: Ja skola ir gan mācību nodrošinātāja, gan tās darba rezultāta novērtētāja, tad nekas labs nesanāk. Par to pārliecinājāmies, kad NEP izveidoja un deleģēja no izglītības iestādēm neatkarīgu eksaminācijas komisiju, kuras darbā arī es personīgi iesaistījos. Spilgti šīs problēmas atklājās Kudīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā, “Spēkratu mehāniķa” profesionālās kvalifikācijas eksāmenā, kur no 13 jauniešiem, kas kārtoja eksāmenu, tikai trīs ieguva profesionālo kvalifikāciju. Visi pārējie uzrādīja katastrofāli zemas zināšanas un prasmes, īpaši tehniskās zināšanas bija zem jebkādas kritikas. Šis gadījums mums kalpoja kā vēl viens ļoti nopietns iemesls, lai uzsāktu virzīt jautājumu par neatkarīgu kvalifikācijas piešķiršanas procesu. NEP un tās deleģētie eksaminācijas komisijas locekļi pieredzēja arī to, kā tiek organizēts eksāmena rezultātu apelācijas process. Tas spilgti iezīmēja nepilnības likumdošanā un parādīja, kā tiek apiets nozares ekspertu viedoklis, kā NEP un nozares profesionāļiem tiek liegta iespēja jebkā ietekmēt kvalifikācijas piešķiršanas procesu.

Normatīvais regulējums par eksāmena rezultātu apelāciju šobrīd ir izveidots tā, ka nozarei nav  nekādas ietekmes uz šo procesu.

Šis bija bija viens no smagākajiem atklājumiem. Tas lika NEP nopietni iesaistīties Profesionālās izglītības likuma grozījumu izstrādē, lai nozarēm pašām būtu iespējams veidot kvalifikācijas piešķiršanas procesu un ietekmēt spējīgus nozares eksaminācijas centrus. 

Nozares eksperti ir tikušies ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju uniesaistījušies likumdošanas procesā. Kā vērtējat pašreizējo situāciju un paveikto?

A.S: Sākotnēji Profesionālās izglītības likuma grozījumu izskatīšanas laikā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā sastapāmies ar neizpratni. Tomēr mums izdevās komisijas priekšēdētājam A. Ašeradena kungam un arī deputātei Ilgai Šuplinskai izskaidrot esošo situāciju un nozares viedokli. Rezultātā Profesionālās izglītības likuma normas ir grozītas un ir pavērta iespēja ceļam uz pilnvērtīgu nozares eksaminācijas centru veidošanu.

G.T: Diemžēl, realitāte ir tāda, ka  nozares pasūtījuma izpildītājs - izglītības sistēma - šobrīd ir noslēgtā lokā. Tā māca, novērtē un piešķir kvalifikāciju. Šķietami viss ir kārtībā, jo katru gadu 500 mehāniķi ienāk darba tirgū. Bet objektīvi vērtējot, ja sistēmai nav neatkarīga rezultāta vērtētāja, tad notiek stagnēšana. Kvalifikācijas piešķiršana no nozares puses eksaminācijas centros nav nekas jauns. Mēs varam teikt, ka atpaliekam no procesiem pasaulē jau daudzu desmitu gadu garumā. Mašīnzinību nozare tomēr ir tā, kas meklē risinājumus, atbalsta izglītības sistēmu un līdz ar to arī grib attiecīgu rezultātu. Eksaminācija un kvalifikācijas piešķiršana eksaminācijas centros būtu labākais rīks, kas palīdzētu skolām mainīties. Esam daudz pētījuši eksaminācijas procesa normatīvo regulējumu un nonākuši pie secinājuma, ka būtībā tieši normatīvās prasības, kādas līdz šim Latvijā eksistē, ir veicinājušas šo situāciju.

Profesionālās izglītības likuma grozījumu izstrādes procesā skolām un izglītības politikas veidotājiem bija bažas par to, ka viss var mainīsies ļoti krasi - pēkšņi būs kādas svešas komisijas, kas eksaminēs. 

Uzskatām, ka nozaru eksaminācijas centriem jādarbojas kopā ar skolu - jāizmanto to materiālie resursi. Būtiskākais ir izveidot vienotu pieeju vienas kvalifikācijas ietvaros, vienotu komisiju un pēc vienotiem principiem noturēt eksāmenus, lai varētu izvērtēt un saprast, kāds līmenis konkrētai kvalifikācijai kopumā un katrā skolā ir sasniegts.

Šobrīd, piemēram, automehāniķa kvalifikācijai katrā skolā izglītības iestādes vadītājs veido savu eksaminācijas komisiju, līdz ar to rezultātus starp skolām mēs nevaram salīdzināt. Jautājums, vai vienā skolā izliktais desmitnieks ir tikpat vērtīgs kā citā skolā izliktais.

Tā arī ir viena no problēmām, kas ir jāatrisina nozares eksaminācijas centram. Vēl būtiski uzdevumi ir veidot eksāmena saturu un kompetentas, nozares prasībās un eksaminācijas metodikā apmācītas komisijas, kā arī sadarboties ar izglītības iestādēm, lai mācību saturs tiktu pilnveidots.

Varbūt problēma ir programmās, ja skolas nevar nonākt līdz apmierinošam rezultātam? 

G.T: Nozaru ekspertiem ir iespēja iedziļināties un ierosināt izmaiņas programmās. Ja runājam konkrēti par mašīnzinību programmām, tad tās ir izstrādājusi NEP izveidota komanda. Drīzāk problēma ir tajā, vai skolām ir viss, kas programmā ir iekļauts, un kā tās īsteno mācību procesu.

Vai tā varētu būt pedagogu apmācības un zināšanu līmeņa problēma? 

A.S: Te ir runa gan par metodisko darbu, gan par, piemēram, neiedziļināšanos izstrādāto moduļu saturā. Tas ir viens no aspektiem, kas traucē uzlabot mācību kvalitāti. Pieminēšu kaut vai Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu - esam piedalījušies neskaitāmās sapulcēs ar izglītības iestādes, pašvaldības, arodbiedrības un ministriju pārstāvjiem. Pēc kāda laika sapratām, ka Kuldīgā vispār nesaprot, ko viņi māca. Mums ir pārliecība, ka līdz šim brīdim tā arī Kuldīgas pedagogi nav sapratuši, ko nozīmē smago spēkratu mehāniķa kvalifikācija. Vēlme zem pievilcīga nosaukuma mācīt vēsturi laikam jau no nozares puses nav pieņemama. No NEP puses mums ir daudz jāstrādā un jāskaidro, kāds ir profesijas saturs. Ja runājam par mācībspēku kvalitāti, tad lielākā problēma ir tā, ka Latvijā nav iespējams sistēmiski un sistemātiski uzturēt un atjaunot pasniedzēju kvalifikāciju. 

A.L.: Divus gadus pēc kārtas iesniedzām “Erasmus+” projekta pieteikumu par nozares eksaminācijas un metodiskā centra izveidi, bet diemžēl mūsu iniciatīva netika atbalstīta.

Šobrīd nav sistēmas, lai pasniedzēji mērķtiecīgi apgūtu jaunākās tehnoloģijas. Ja pats kaut ko izdara, tā ir paša iniciatīva, bet principā neredzam motivācijas sistēmu, lai darītu ko vairāk - kā mācīja 80. gados, tā turpina. 

I.R: Pasniedzēju kvalifikācija, protams, ir milzīga tēma, un, mēs varam teikt, ka tas ir nākamais solis mūsu darba plānā. Bet pamatā, kas ir pasniedzējs - viņam jau pašam par sevi ir jābūt prasmīgam mehāniķim. Protams, viņš nav ražojošs un ikdienā ar to nepelna naudu, bet viņam tām lietām galvā un rokās ir jābūt. Tālāk var runāt par pedagoģiskajām prasmēm un dzīves aicinājumu, bet viņam ir jāzina un jāmāk tas, ko viņš māca. 

Attīstītā, privātā uzņēmumā darbiniekam ir sava mācību programma - pieņemot darbā jaunu mehāniķi, viņš sākumā tiek novērtēts un noteiktā laikā viņam ir jāiziet pirmais līmenis, attiecīgi pēc katra apmācību posma ir pārbaudes darbs un tikai tad var doties tālāk. 

Atkarībā no tā, kurā līmenī iekšējās apmācības “kokā” atrodies, ir noteikta darba samaksas likme. Vienīgais veids, kā saņemt lielāku algu, ir virzīties uz priekšu apmācību struktūrā. 

Mehāniķim ir ierobežota pieeja veicamajiem darbiem - tā ir sava veida pātaga, lai motivētu mehāniķus virzīties uz priekšu apmācību “kokā”. Ja mehāniķis, piemēram, jau trīs gadus “sēž” izejas līmenī un nevirzās uz priekšu, tad vienā brīdī tiek izvērtēta atbilstība vispār  - vai ar tādu attieksmi uzņēmumam viņš ir vajadzīgs. Kaut kam līdzīgam vajadzētu būt arī pasniedzējiem.

G.T: Nav jau tā, ka no izglītības sistēmas puses nebūtu izvirzīta prasība pret pedagogiem un viņiem nebūtu nepieciešama tālākizglītība. Ministru kabineta noteikumos ir šāda prasība. Problēma ir cita - vairumā gadījumu tas pārvēršas par formālu pasākumu. Ja nav šīs iekšējās sistēmas, tad pedagogam apmācības vai kursi ar uzkrāto apliecību kaudzīti veidojas haotiski. Un veidojas ne atbilstoši viņa kompetencei.

Arī izglītības sistēmā piedāvātie apmācību projekti nav sistēmiski. Ar divreiz iesniegto “Erasmus+” projektu doma bija veidot nozarē balstītu pedagogu apmācību sistēmu, lai tie ir spiesti iekļauties tajā.

A.S.: Nozarei jākontrolē procesi, gan kas attiecas uz pasniedzēju kvalifikāciju, gan arī uz profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu. Diemžēl, secinam, ka daudz kas tiek veidots “skaistai fasādei”, bet satura tam visam nav. 

Kāds ir nozares asociācijas viedoklis? Kas tiek darīts, lai skolām būtu pieeja modernai tehnikai un mācību materiāliem?

A.L.: Lauksaimniecības un industriālās tehnikas asociācija ir noslēgusi līgumus ar četriem tehnikumiem par jaunākās tehnikas iznomāšanu. Apmācam arī pasniedzējus. Darām daudz, lai audzēkņus un pasniedzējus atbalstītu. Piedalāmies arī skolu īstenotajā metodiskajā darbā, lai redzētu, kā notiek mācību process. 

Skolas dzīvo un strādā tikai pašas pēc sava plāna - uzņem audzēkņus, cik vien daudz var, jo nauda seko skolēnam. Nejūtam, ka kvalitatīvs rezultāts būtu skolu atbildība.

Jābūt tā, ka nozare ir tā, kas veido pieprasījumu, kādam ir jābūt speciālistam un skolas to nodrošina. Nereti jūtam, ka no izglītības iestāžu puses nozare tiek uzskatīta par panikas cēlājiem un sistēmas grāvējiem.