Jaunumi,Ekspertu viedokļi

Doties centralizācijas virzienā gan nozarē, gan izglītībā. Diskusija par vides un ūdenssaimniecības nozares attīstības izaicinājumiem

28. Aprīlis, 2021

Tuvāko desmit gadu laikā nodrošināt sabiedrībai kritiski svarīgos ūdenssaimniecības un notekūdeņu novadīšanas pakalpojumus būs liels izaicinājums, jo nozarei jau šobrīd trūkst profesionālu jauno speciālistu, kā arī zinošu mācībspēku visu līmeņu izglītības iestādēs.

Par problēmām ar nozari saistītajā profesionālajā izglītībā, darbaspēka izaicinājumiem nozarē un iespējamajiem risinājumiem, kā arī par nozares prestiža un konkurētspējas celšanu diskutēja:

  • Sandis Dejus, Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas (LŪKA) izpilddirektors, Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģiju katedras vadošais pētnieks;
  • Jānis Zviedris, biedrības “CLEANTECH LATVIA” valdes priekšsēdētājs;
  • Inga Grinfelde, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) profesionālās bakalaura studiju programmas “Vide un ūdenssaimniecība” direktore;
  • Jānis Rubulis, RTU Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta direktors, Ūdens pētniecības un biotehnoloģiju laboratorijas vadošais pētnieks. 

Kritiski svarīga tautsaimniecības nozare - pabērna lomā

SD: “Teju trīsdesmit gadu laikā ūdens nozare nav ieguvusi stratēģiski nozīmīgas infrastruktūras statusu -  tā uztverta kā pašsaprotama parādība pretstatā, piemēram, IKT un enerģētikas nozarēm. Tikai lēnām valsts pārvalde sāk izprast ar nozari saistīto problemātiku, iekļaujot to kritiskās infrastruktūras sarakstos, tomēr līdz galam vēl neapzinoties, ka briest nepatikšanas un šobrīd ir strauji jāpieņem lēmumi. 

Lai gan pēdējo 25 gadu laikā Latvijas ūdenssaimniecības sektora sakārtošanā ir ieguldīti vairāk nekā 1 miljards eiro, tas ir tikai pussolis pretī ilgtspējīgām, sakārtotām un pašpietiekamām ūdenssaimniecībām. Vēl aizvien centralizēto ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu sakārtošanai tuvāko desmit gadu laikā būtu nepieciešams vismaz vēl viens miljards eiro. Apgrozījums visai nozarei ir aptuveni 100 miljoni eiro gadā, bet jāņem vērā, ka ūdenssaimniecības uzņēmumiem faktiskas peļņas nav un labākajā gadījumā, atbilstoši sabiedrisko pakalpojumu tarifu veidošanas politikai valstī, uzņēmumi attīstībā un sistēmu sakārtošanā var investēt relatīvo peļņas daļu, kas ir maksimāli 7% no ienākumiem - tie ir aptuveni 7 miljoni gadā. Tādejādi, atbilstoši esošajai tarifu politikai, šī brīža investīcijām nepieciešamo finanšu apjomu ūdenssaimniecības caur iekasētajiem ienākumiem varētu sasniegt pēc aptuveni 150 gadiem.

Finanšu jautājums ir kritiskākais - pietrūkst instrumentu infrastruktūras uzturēšanai. Ieņēmumi ik gadu samazinās. Reģionos, mazajās pašvaldībās ir īpaši bēdīga aina – joprojām daudzviet izmanto nozares infrastruktūru, kas izbūvēta pagājušā gadsimta 70. gados.”

JZ: “Bez ūdens nozares nevar pastāvēt neviena cita tautsaimniecības nozare - ne internets, ne elektrība, ne pārtikas ražošana, ne cilvēks kā organisms. Ūdens un notekūdeņi būs, kamēr vien civilizācija pastāvēs. No veselības un to risku pārvaldības viedokļa, lai maksimāli samazinātu sanitāri epidemioloģiskos riskus, sabiedrībai pakalpojums jānodrošina centralizēti. Tāpēc arvien skaļāk mēģinām norādīt uz nozari kā prioritāru tautsaimniecībā.” 

SD: “Ūdens šķiet pašsaprotams, visiem pieejams resurss un daudzi neaizdomājas par nozares nozīmīgumu. Šī uztvere ir jāmaina. Akmens arī nozares lauciņā, ka neesam par to gana aktīvi runājuši. Lai gan iespēju robežās nozare ir strādājusi ar sabiedrības informēšanu, tomēr jāņem vērā ka teju 30 gadus prioritāri esam cīnījušies ar vēsturisko mantojumu, piemēram, likvidējot neattīrītu notekūdeņu izlaides vidē.

Vēsturiski Padomju Savienībā par centralizētiem ūdensapgādes un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas pakalpojumiem mājsaimniecībām nebija jāmaksā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sabiedrībā veidojās neizpratne par rēķiniem, kurus sāka saņemt. Ņemot vērā šos aspektus, vēl joprojām samaksa par saņemtajiem pakalpojumiem lielākoties ir neadekvāti zema.”

JZ: “Ūdens nozare nav tikai dzeramā ūdens piegāde vai netīrā ūdens savākšana - ir arī meliorācijas sistēmas lauksaimniecībā, lietus ūdens savākšana. Tas ir komplekss pasākums, kam valstī iztrūkst vienota stratēģija. Mēs esam tālu no tā ieņēmumu un prestiža līmeņa, kāds tas ir vecajās Eiropas valstīs. Ir vajadzīga paaudžu nomaiņa, lai mēs nonāktu pie optimālā rezultāta. Entuziastu nozarē ir palicis tik maz, ka paaudžu nomaiņa var arī nenotikt. Jautājums, kā mainīt kolektīvo domāšanu, ka ūdens nav pašsaprotama parādība centralizētā izpratnē.”

Nozarē trūkst speciālistu

JZ: “Galvenā problēma ir grūtības piesaistīt jaunos speciālistus - ir citas nozares, kas jauniešiem šķiet interesantākas. Divdesmit piecu gadu laikā nav radīta kopīga ilgtermiņa vīzija, kā attīstīties nozarei un kvalitatīvi nodrošināt pakalpojumu.

Mazajās ūdenssaimniecībās reģionos ir īpaši sarežģīti piesaistīt jaunus, zinošus speciālistus nemotivējošā atalgojuma un dzīves apstākļu dēļ. Ir arī labi piemēri - pašvaldības, ar kurām lepojamies, kas ir sakārtojušas gan pilsētu, gan mazo ciematu ūdens sistēmas. Tomēr kopumā problēma ir gana liela.

Lai  nodrošinātu nepārtrauktu pakalpojumu, šobrīd nozarē strādā arī cilvēki bez vidējās izglītības, līdz ar to darbinieku kvalitātes kritēriji netiek izpildīti un apmācību ir jāveic uzņēmumos. Pietrūkst cilvēku gan ar atbilstošu profesionālo, gan augstāko vides un ūdenssaimniecībām vajadzīgo izglītību.” 

SD: “Nozarē vidējais darbinieku vecums ir dramatisks - tas ir virs 50 gadiem un ar katru gadu palielinās. Tuvākajā laikā būtu jāpiesaista vismaz 400 jaunu speciālistu, lai spētu aizpildīt darba roku iztrūkumu nākotnē.”

IG: “Meliorācijas nozarē situācija ir vēl dramatiskāka - sertificēto speciālistu vidējais vecums ir starp 60 - 70 gadiem.”

IG: “Studenti, kas LLU apguvuši “Vides un ūdenssaimniecības” programmu, nozarē kļūst par vadošajiem speciālistiem, sektoru vadītājiem. Tomēr inženierzinātnes prasa no jauniešiem piepūli - jau pēc 9. klases zūd interese apgūt matemātiku un fiziku. Šogad “Vides un ūdenssaimniecības” programmā ir pieejamas 40 budžeta vietas, bet nevaram tās aizpildīt, jo popularitātē zaudējam sociālajām un vadības zinātnēm, arī IT jomai.

Vides jautājumu aktualitāte jauniešu vidū diemžēl nerezultējas izglītībā, kuru tie iegūst. Viņi domā par salmiņiem, par maisiņu nelietošanu, bet līdz augstākajai izglītībai šai jomā nenonāk. Mūsu uzdevums, domājot par ilgtspējīgu pasauli un zaļu vidi, panākt, ka jaunieši apgūst  arī profesijas, kas ir saistītas ar vides nozari.”

Vides jautājumu aktualitāte jauniešu vidū diemžēl nerezultējas izglītībā, kuru tie iegūst. Viņi domā par salmiņiem, par maisiņu nelietošanu, bet līdz augstākajai izglītībai šai jomā nenonāk. Mūsu uzdevums, domājot par ilgtspējīgu pasauli un zaļu vidi, panākt, ka jaunieši apgūst  arī profesijas, kas ir saistītas ar vides nozari.

SD: “Valstīs, kur ūdens pieejamība ir daudz ierobežotāka vai tehnoloģijas ir attīstītākas, kolēģi strādā sistemātiskāk -  tiekas ar jauniešiem un izglīto par nozari un tās profesijām. Šobrīd nozare cenšas šādas aktivitātes veikt arī Latvijā, tomēr jābūt arī valsts atbalstam, piemēram, pedagogiem par šādu darbu kritiski nepieciešamo nozaru speciālistu sagatavošanā jāparedz samērīga atlīdzība, lai izglītība nebalstītos tikai uz fanātiķiem kā tas ir šobrīd. Tas attiecināms ne tikai uz ūdenssaimniecību nozari, bet arī citām kritiskās infrastruktūras nozarēm, piemēram enerģētiku vai gāzapgādi.”

IG: “Katrai specialitātei ir jābūt vertikālei sākot no bērnudārza, lai augstskolas varētu sagaidīt motivētu un zinošu studentu.”

JZ: “Jāsaprot, no kura līmeņa var sākt jauniešiem veidot jēgpilnu priekšstatu par nozari. Pirmsskolai ir sagatavoti kvalitatīvi materiāli, kā radīt bērniem priekšstatu par vides un ūdens jautājumiem. Arī karjeras dienas ir nozīmīgas - būtu jābūt mobilai nozares vēstnešu brigādei, kas būtu gatava apmeklēt jebkuru iestādi un pēc vienotiem principiem stāstītu par nozari.”

Mazāk, bet spēcīgāki spēlētāji

SD: “Apzināmies, ka speciālistu mums nebūs vairāk, un plānojam, kā piemēram novadu ietvaros veidot spēcīgus ūdenssaimniecību uzņēmumus, kas apvienotu labākos un zinošākos speciālistus un apsaimniekotu visa novada infrastruktūru. Šādi piemēri rodas arvien vairāk. Tā gan ir pašvaldību kompetence un tās izpratne par nozari - veiksmīgie piemēri varētu būt Madonas un Dobeles novada ūdenssaimniecības, kas salīdzinoši ilgi un veiksmīgi apsaimnieko teju visus novada ciematus un nodrošina Eiropas līmeņa pakalpojumu gan ieviešot digitalizāciju, gan attālinātus risinājumus. Tāpat vienotu ūdenssaimniecību izveidi pilnībā vai daļēji īstenojuši Saldus, Jelgavas, Ventspils, Cēsu un citi novadi. Mērķis - viens spēcīgs uzņēmums, kas pašvaldības robežās apsaimnieko ūdensapgādes un notekūdeņu sistēmas. Ieviešot šādu kārtību arī speciālistu skaits nav nepieciešams tik liels, kā arī tiek radīta iespēja nodrošināt kvalificētu un atbilstoši apmaksātu inženiertehnisko personālu.

Kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību virzām šo ideju uz priekšu, arī liela daļa Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijā iesaistīto uzņēmumu to atbalsta. Apzinoties problemātiku, man ir vīzija, ka tuvāko divdesmit gadu laikā ūdenssaimniecības apvienos spēkus un uzņēmumu skaits būtiski samazināsies, Piemēram Skotijā un Īrijā ir tikai viens ūdenssaimniecības uzņēmums uz visu valsti.

Ūdenssaimniecībām ir nepieciešams apvienot spēkus, konsolidējot nozares uzņēmumus un speciālistus, lai nodrošinātu kvalitatīvus un ilgtspējīgus ūdenssaimniecības pakalpojumus. 

Gribētu iezīmēt vairākus virzienus risinājumiem: pirmais -  jābūt saskaņotai pieejai valsts virzībā, attīstībā un tai nepieciešamajiem speciālistiem valsts pārvaldes institūcijās; otrs virziens - nozares sakārtošana un popularizēšana, jo īpaši meliorācijā un hidrobūvē. Latvijā ir palicis viens hidrobūves inženieris un viņam ir 86 gadi. Kam nodot tālāk šīs zināšanas?

Valstiskā mērogā jādomā par augstākās izglītības finansējuma modeli. Nozarei gadā nepieciešami ne vairāk kā divdesmit  speciālisti. Esošajā modelī, kurā nauda seko studentam vai audzēknim, normālu izglītības procesu nodrošināt nav iespējams - finansējums nav pietiekams ne samērīgam un atbilstošam pasniedzēju atalgojuma, ne jebkādas mācībām nepieciešamās infrastruktūras izveidē un uzturēšanā. 

Šobrīd varam nodrošināt vienu pasniedzēju un desmit entuziastus, kuri strādā par pusvelti, kā arī  iekārtas no 1996. gada. Ir skaidrs, ka risinājumi izglītībai ir jārod arī nozarēs, kur nav nepieciešams liels speciālistu skaits. Šīm sabiedrībai stratēģiski svarīgajām nozaru specialitātēm, kurām finansējuma modelis nav pakārtots studentu skaitam programmās, bet ir pakārtots to nozīmīgumam, ir jābūt iezīmētam skaidram un atbilstošam finansējumam konkrētajām programmām, lai tās būtu dzīvotspējīgas.”

JZ: “Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas nopelns ir tas, ka jau gadu valsts pārvaldē ūdens nozare figurē kā prioritāra. Mūsu kopīgais uzdevums kopā ar LDDK ir šo latiņu noturēt. Mēs pārskatām profesiju standartus ūdenssaimniecības speciālistam, vides speciālistam un atkritumu speciālistam un gatavojam augsni, lai process varētu virzīties tālāk.” 

Apvienot spēkus arī izglītībā

JR: “Līdzīgi kā ar centralizāciju pašvaldības uzņēmumu līmenī, jārīkojas arī izglītībā - jāveido viena mācību programma, pie kuras strādā vairākas mācību iestādes, jo esošā situācija, kurā profesionālas izglītības iestādes un universitātes bieži vien katras par sevi veido jaunas un inovatīvas mācību programmas, kurās nav iespējams piesaistīt ne kvalificētus un nozari pārzinošus pasniedzējus, ne studentus un audzēkņus, ved pašiznīcināšanās un nepielietojamu absolventu virzienā. Šobrīd esam apzinājuši profesionālo izglītības iestāžu pedagogus, ar kuriem sadarboties modulāro programmu īstenošanā. 

Līdzīga pieeja jārod arī augtākajā izglītībā. Vīzija ir konsolidēt spēkus - apvienot izglītības iestādes, pārvaldības institūcijas un komercsektoru, noslēdzot saprašanās memorandu, kurā katram iesaistītajam ir skaidri uzdevumi nākamajam gadam.

Jābeidz viensētas principa politika un jāapvieno esošie nozares speciālisti, kuri ir gatavi darboties akadēmiskajā vidē, un jāveido kopīgas mācību programmas augstskolām vai arī viena mācību programma, apvienojot mācībspēkus. Tādējādi varēsim nodrošināt programmas kvalitāti un nepieciešamo zināšanu līmeni. Vismaz ūdens nozarē ir jāizveido izglītības ceļa karte. Ja man kādam ir jāpaskaidro izglītības iespējas Latvijā, ūdens un vides nozarēs, tā, lai būtu saprotama RTU, Latvijas Universitātes, Latvijas Lauksaimniecības Universitātes, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas, Liepājas Universitātes un Daugavpils Universitātes loma, tad es pagaidām to izdarīt nevaru. Kā profesionālās izglītības iestādes varētu papildināt visu šo nosaukto augstākās izglītības iestāžu devumu ir vēl sarežģītāk. 

Jābeidz viensētas principa politika un jāapvieno esošie nozares speciālisti, kuri ir gatavi darboties akadēmiskajā vidē, un jāveido kopīgas mācību programmas augstskolām vai arī viena mācību programma, apvienojot mācībspēkus.

Nozares speciālisti tagad veido divas modulārās studiju programmas profesionālajā izglītībā, kurā ir Olaines Tehnoloģiju koledža, Daugavpils Būvniecības tehnikums un Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums, kas ir gatavas dalīties gan ar resursiem, gan pasniedzējiem, lai nodrošinātu programmu īstenošanu. Ejam centralizācijas virzienā gan nozarē, gan izglītībā.”

Autors: Kristīna Veihmane, 2021