Latvijas ekonomikas izaugsmes viens no kavēkļiem ir darbaspēka trūkums, ko jau ilglaicīgi ar dažādiem priekšlikumiem piedāvā risināt Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Lai runātu par uzņēmēju izaicinājumiem un normatīvajos aktos nepieciešamajiem grozījumiem ārvalstu darbaspēka piesaistes jautājumos, šodien, 2023. gada 12. oktobrī, LDDK biedri un eksperti tikās ar Ekonomikas ministrijas (EM) pārstāvjiem un citiem sadarbības partneriem.

LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs:

Darbaspēka pieejamības faktors ir būtisks valsts un uzņēmējdarbības konkurētspējai. Darba devēji saredz trīs galvenos risinājumu virzienus: darbinieku pārkvalifikācija; remigrācija; regulēta un atbilstoši uzraudzīta ārvalstu darbaspēka piesaiste nozarēm, kur darbinieku trūkums ir kritisks. Tas sevī ietver izsniegto vīzu termiņu un uzraudzības mehānismu, ko ir nekorekti noreducēt tikai līdz sarunai par tautībām un atsevišķām negatīvām pieredzēm. Esam gatavi dažādiem risinājumu scenārijiem, taču ilgi sarunāties bez rezultātiem mēs nevaram atļauties.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati rāda, ka nozares, kurās pēdējo piecu gadu laikā tiek piesaistīts visvairāk trešo valstu pilsoņu, ir transports — izsniegto darba atļauju skaits svārstās no 36% līdz 41%, un ēku būvniecība — ik gadu tiek izsniegti 9-10% no kopējā darba atļauju skaita. Tomēr darbinieku trūkst praktiski visās nozarēs, un, bezdarba līmenim valstī turpinot samazināties, joprojām NVA portālā reģistrētas vairāk nekā 10 000 ilgstošo vakanču.

Pēdējos gados Latvijā izsniegtas aptuveni 15 000 darba atļaujas visbiežāk viesstrādniekiem no Uzbekistānas, Ukrainas, Baltkrievijas, Indijas un Krievijas. Taču nosacījumi, kas jāizpilda darba devējam, lai nodrošinātu ārvalstu darbaspēka piesaisti, nebūt nav vienkāršs administratīvo pasākumu kopums - vismaz 10 dienas jābūt brīvai darba vakancei NVA portālā, darba devējam jāsagādā izsaukums, vīza un uzturēšanās atļauja, savukārt atalgojumam jābūt ne mazākam kā vidējai mēneša bruto algai valstī. Respektīvi, esošais regulējums bieži nevis atrisina uzņēmēju darbaspēka piesaistes problēmu, bet tieši pretēji – apgrūtina to milzīga birokrātiskā sloga dēļ.

Darba devēji uzskata, ka, pirmkārt, jānovērš nepilnības, kā rezultātā ārvalstu strādnieks nereti saņem vairāk par tajā pat nozarē nodarbinātu Latvijas pilsoni. Būtu jāveic grozījumi, lai Ministru kabineta 2017. gada 25. aprīļa noteikumu Nr.225 “Noteikumi par ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanu” 5.3. apakšpunktā noteiktais finanšu līdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Latvijas Republikā strādājošo mēneša vidējo bruto darba samaksu nozarē iepriekšējā gadā vai ar nozares ģenerālvienošanos noteiktās minimālās algas apmērā. Šobrīd minimālais finanšu līdzekļu apmērs ir piesaistīts vidējai algai valstī, kas ir 1373.00 EUR (nākamgad vidējā bruto darba samaksa valstī jau būs virs 1500 EUR), kas jāmaksā viesstrādniekam, kuram nereti darba devējs nodrošina arī dzīvošanu.

Otrkārt, ir jārisina pašlaik ļoti ierobežotā konsulārā dienesta kapacitāte, kas turpina samazināties sakarā ar arvien pieaugošo izskatāmo dokumentu apjomu. Latvijas vēstniecībās ir jāgaida rindā 2-3 mēnešus termiņuzturēšanās atļaujas iegūšanai. Līdzīgas problēmas ir ar PLMP kapacitāti apstrādāt dokumentus. Kā viens no LDDK priekšlikumiem, lai risinātu ilgo dokumentu izskatīšanu, ir veidot sociāli atbildīgu uzņēmumu “balto sarakstu”, kuri, kvalificējoties noteiktiem kritērijiem, varētu saņemt iespēju ātrāk izskatīt nepieciešamā darbaspēka piesaistes dokumentus gan PLMP, gan vēstniecībās. Vienlaikus arī mazinot birokrātiskās prasības, kas paildzina dokumentu izskatīšanas termiņus.

Parādās virkne risku, ja publiskajā telpā tiek vispārināti atsevišķi negatīvi piemēri attiecībā uz viesstrādnieku piesaisti darbaspēka trūkuma mazināšanai noteiktās nozarēs. Tas pārtop par politiski uzlādētu jautājumu, kas neveicina identificēto problēmu risinājumus. Tāpat daudzviet izskanējusī retorika par zemas un augstas pievienotās vērtības darbiem nav precīza. Pievienotā vērtība ir jāvērtē no nozaru, kurās ir darbaspēka iztrūkumi, viedokļa. Otrs variants ir valstiski noteikt, kuras nozares Latvijā nav nepieciešamas nākotnē. Pretējā gadījumā notiek atsevišķu profesiju sava veida noniecināšana. Lietojot šādu terminoloģiju, mēs nonāksim pie vēl lielākām neatbilstībām prasmju pieprasījumā un piedāvājumā, iepriekš teikto papildina Kaspars Gorkšs.

Visbeidzot, darbaspēka pieejamība ir saistīta arī ar normatīvo regulējumu darbinieku kvalifikācijas pielīdzināšanā. Jo mazāk birokratizēts būs process, kādā ārvalstu speciālisti var saņemt darba atļauju konkrēta darba veikšanai, jo efektīvāk un ātrāk darba devēji varēs piesaistīt un nodarbināt, kā arī pēc termiņa beigām atbrīvot viesstrādniekus no darba saistībām. Un, ja darbaspēka piesaistes politika ir mērķēta un ir iepriekš identificētas nozares, kurās darbinieku trūkst visvairāk, ir iespējams pavisam precīzi un efektīvi tikt galā ar pastāvošajiem izaicinājumiem.