Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (turpmāk - LM) sagatavoto informatīvo ziņojumu (turpmāk  - Projekts) un sniedz šādus komentārus:

1. Par Projekta sadaļas “Par nacionālā un Eiropas sociālā dialoga pieredzi” pirmo rindkopu

LDDK ieskatā rindkopa neatspoguļo reālo situāciju.

Pamatojums

Sociālā dialoga ietvarā no darba devēju puses ieteikumiem pēdējos gados gandrīz nekas nav ņemts vērā. 

2. Par Projekta sadaļas “Par nacionālā un Eiropas sociālā dialoga pieredzi” trešās rindkopas pēdējo teikumu

LDDK piekrīt, ka jautājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, zaļo kursu, karstuma viļņiem u.c. ir ļoti svarīgi, tāpat LDDK neapšauba, ka tiem būs ietekme uz nodarbinātību, tomēr LDDK ieskatā sociālais dialogs vairāk ir nodarbinātības, darba attiecību, prasmju attīstības un sociālo garantiju, tostarp, arī veselības aprūpes pieejamības aktuālo jautājumu risināšanas instruments.

3. Par Projekta  sadaļas “Par valstu pieredzi un sasniegumiem aprūpes politikā ES” trešās rindkopas pirmo teikumu

Latvijā vēl arvien ir spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.panta nosacījumi, kas noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem arī gadījumos, kad sociālās aprūpes pakalpojumi nav personas un tuvinieku izvēle, bet ar sociālā dienesta konstatēta nepieciešamība. Šī norma veido tā saucamo gādīgās meitas slogu, kā rezultātā personas ir spiestas pašas uzņemties aprūpi daļēji samazinot darba slodzi vai pilnībā izstājoties no darba tirgus.

4. Par Projekta sadaļas “Par sociālo aizsardzību” trešās rindkopas trešo teikumu

LDDK ieskatā tas neatspoguļo reālo situāciju.

Pamatojums

Darba likums (134.panta 2.daļa) imperatīvi noteic darba devējam pienākumu noteikt nepilnu darba laiku vairākām sociālajām grupām.

Savukārt no 2021. gada 1. jūlija Latvijā ieviestais minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu modelis (likums Par valsts sociālo apdrošināšanu, 20.⁴ panta 4.daļa) noteic, ka neatkarīgi no noslodzes darba devējam par vairākām Darba likuma 134.pantā minētajām grupām darba devējam valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) jāmaksā kā par pilna laika darbu vismaz no minimālā obligāto iemaksu objekta. Šāds regulējums  ir nopietns drauds šo personu nodarbinātībai.

Savukārt jauno vecāku nodarbinātību ierobežo likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.6 panta trešā daļa, kas noteic, ka vecāku pabalsts ir samazināms par 50%, tostarp arī gadījumos, kad abi vecāki bērna kopšanas periodā ir nolēmuši savu darba slodzi samazināt līdz 20 stundām nedēļā, lai bērna aprūpi dalīt uz pusēm. Vecāku pabalsta samazināms par 50% faktiski ir ekonomisks šķērslis nodarbinātībai un ir pretrunā ar dzimumu līdztiesības nosacījumiem.