Latvijas darba tirgus kļūst arvien elastīgāks, un arī darbnespējas regulējumam jāspēj tam pielāgoties. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) atbalsta mērķi palīdzēt cilvēkiem pēc slimības ātrāk un pakāpeniski atgriezties darbā, tomēr jebkurām izmaiņām jābūt praktiski īstenojamām, ekonomiski pamatotām un tādām, kas neuzliek uzņēmumiem jaunus pienākumus un izmaksas.

Daļējas darbnespējas sistēma pati par sevi nav jauna ideja. Līdzīgi risinājumi darbojas Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un vairākās citās OECD valstīs, kur tie galvenokārt paredzēti ilgstoši slimojošu cilvēku pakāpeniskai atgriešanai darba tirgū. Piemēram, Somijā iespējams vienoties par darbu 40–60% slodzē, vienlaikus saņemot daļēju slimības pabalstu. Sistēma balstās uz trim priekšnoteikumiem – ārsta atzinumu, darbinieka piekrišanu un darba devēja brīvprātīgu piekrišanu nodrošināt atbilstošu darbu. Tieši šis pēdējais princips ir būtisks arī Latvijā. Daļēja darbnespēja nevar kļūt par darba devēja pienākumu. Darba organizāciju nav iespējams reglamentēt ar likumu – katrā uzņēmumā un nozarē tā ir atšķirīga.

Ir nozares, kur šāds modelis var būt veiksmīgs. IT, finanšu pakalpojumu, konsultāciju, administratīvajā darbā vai daļā valsts pārvaldes pienākumu iespējams pakāpeniski atsākt darbu attālināti vai samazinātā slodzē. Savukārt ražošanā, būvniecībā, transportā, loģistikā, veselības aprūpē, sociālajā aprūpē, mazumtirdzniecībā vai ēdināšanā darba pienākumus bieži vien nav iespējams sadalīt "uz pusi". Ja autobusa vadītājs, metinātājs, medicīnas māsa vai ražošanas līnijas operators var strādāt tikai pusi darba dienas, uzņēmumam tik un tā jāatrod otrs cilvēks atlikušajai slodzei. Tas nozīmē dubultu plānošanu, papildu administrēšanu un bieži arī virsstundu izmaksas.

Tieši tādēļ regulējums nedrīkst radīt situāciju, kur uzņēmumam vienlaikus jānodrošina daļēji strādājošs darbinieks un pilnvērtīgs aizvietotājs. Tas būtiski palielinātu darbaspēka izmaksas laikā, kad Latvija jau tā saskaras ar izteiktu darbinieku trūkumu.

Jāatceras arī, ka Latvijas darba devēji jau šobrīd uzņemas lielāko slimības izmaksu slogu Baltijā. Lietuvā darba devējs apmaksā pirmās divas darbnespējas dienas, Igaunijā – piecas, bet Latvijā – astoņas. OECD dati apliecina, ka slimības pabalstu sistēmas dažādās valstīs ievērojami atšķiras, taču Baltijas salīdzinājumā Latvijas uzņēmēji sedz visilgāko sākotnējo darbnespējas periodu. Pie vienādas bruto algas darba devēja izmaksas par vienu saslimšanas gadījumu Latvijā ir aptuveni 1,8 reizes lielākas nekā Igaunijā un vairāk nekā piecas reizes lielākas nekā Lietuvā. Ja vienlaikus nepieciešams piesaistīt aizvietotāju vai nodrošināt virsstundas, faktiskās izmaksas kļūst vēl augstākas. Tāpēc nav pieļaujams, ka jaunais regulējums vēl vairāk palielina darba devēju slogu.

Ne mazāk svarīgs ir fiskālais aspekts. Valsts izdevumi darbnespējas pabalstiem jau šobrīd pārsniedz 300 miljonus eiro gadā un turpina pieaugt. Pirms veidot jaunu sistēmu, valstij jāsniedz skaidras atbildes uz trim jautājumiem – cik tā izmaksās, kā tiks administrēta un kādus rezultātus tā dos. Ja būs nepieciešami jauni e-veselības vai VSAA IT risinājumi, arī šīs izmaksas ir jāvērtē kopējā reformas bilancē. LDDK ieskatā vispirms jāuzlabo esošās sistēmas efektivitāte, jāstiprina kontrole pār darbnespējas lapu izsniegšanu, jāmazina administratīvais slogs un jānovērš iespējamie ļaunprātīgas izmantošanas riski. Tikai pēc tam būtu lietderīgi paplašināt sistēmu ar jauniem instrumentiem.

Ja Latvijā tiek ieviesta daļēja darbnespēja, tai jābalstās uz četriem principiem.

Pirmkārt, tai jābūt brīvprātīgai vienošanās iespējai starp darba devēju un darbinieku, nevis obligātam pienākumam. Otrkārt, ārstam jāvērtē medicīniskā spēja strādāt, bet darba organizāciju un iespēju nodrošināt piemērotu darbu nosaka darba devējs. Treškārt, jaunā sistēma nedrīkst palielināt darba devēju finansiālo slogu vai radīt pienākumu uzturēt paralēli gan daļēji strādājošu darbinieku, gan viņa aizvietotāju. Ceturtkārt, regulējumam jābūt pietiekami elastīgam, lai ņemtu vērā būtiskās atšķirības starp nozarēm un profesijām, nevis visiem piemērotu vienu universālu modeli.

Latvijas uzņēmēji ir ieinteresēti, lai cilvēki pēc slimības darbā atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Tas ir izdevīgi gan darbiniekam, gan uzņēmumam, gan valstij. Taču to var panākt tikai ar regulējumu, kas balstīts sadarbībā, uzticībā un elastībā, nevis jaunos pienākumos un izmaksās. Darbnespējas sistēmai jāveicina atgriešanās darba tirgū, nevis jāpalielina birokrātija un jāsamazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēja.