Beidzamajā darba cēliena nogrieznī varam atskatīties uz paveikto, analizējot, kas sekmējis uzņēmējdarbības un ekonomikas attīstību, tajā pašā laikā apkopojot galvenos izaicinājumus un sagatavojot skaidrus rīcības soļus jaunajam gadam. Jautājums ik gadu paliek nemainīgs – kā mums ir veicies un ko uzlabot turpmāk?

Vispirms jāuzslavē uzņēmēji – neskatoties uz kopumā stagnējošo Latvijas ekonomiku, ir nodokļu sadaļas, kuras pildās labāk nekā pagājušajā gadā. Ārējie apstākļi ir saglabājušies nemainīgi nestabili un esam raduši pie situācijas, kurā jāpielāgojas jauniem apstākļiem ik dienu. Esam kļuvuši izturīgāki un ieviesuši inovatīvus risinājums, kas palīdzējis atsevišķām nozarēm stiprināt savas pozīcijas pasaules tirgos. Ciešāka sadarbība ar valsti ļautu šo laiku izmantot kopīgai un straujākai ekonomikas izaugsmei un stiprināšanai, piesaistot investorus no valstīm, kurās regulējuma vai citu iemeslu dēļ investīciju vide ir kļuvusi neefektīva. Iespējas pastāv, jautājums tikai - vai spēsim tās izmantot.

Šogad, un arī turpmākajā periodā, viens no galvenajiem izaicinājumiem būs visa līmeņa darbaspēka pieejamība. Uz to jāskatās kā uz iespēju. Darba spēka piesaiste ir jānodala no citām  migrācijas formām, jo pretējā gadījumā cenšoties atrisināt visas – bēgļu migrāciju, studentu migrāciju, darba spēka migrāciju un kapitāla migrāciju, vienlaicīgi ar vienādām metodēm, var paralizēt visas. Latvijas ekonomikas prognozes ir balstītas uz 900 tūkstošiem nodarbināto, līdz ar to regulāri iztrūkst aptuveni 20 tūkstoši strādājošo, turklāt pēc Ekonomikas ministrijas datiem šobrīd augsti kvalificētu darbinieku piesaiste pret citām profesijām ir proporcijā 1:145 - darba spēka pieprasījumu veido darba tirgus prasības. Valsts politika darba spēka piesaistes jautājumā ir obligāts priekšnosacījums, lai risinot vienu problēmu, neradītu citas. Tam ir jābūt kompleksam pasākumu kopumam, pieļaujot un esot gataviem dažādiem scenārijiem. Pirmkārt, vietējo resursu pilnvērtīga iesaistīšana darba tirgū. Otrkārt, skaidra un ar industrijām izdiskutēta pieeja par drošu darbaspēka piesaisti arī no trešajām valstīm, lai šī politika līdzsvarotu visu pušu intereses. Darba roku piesaiste ir neizbēgams process un nav tikai uzņēmēju izaicinājums. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz to, vai tā spēj vadīt procesus – imigrācijas, nodarbinātības, integrācijas un citus. Tā ir kopumā visas sabiedrības interese – jo mums ir mazāk cilvēku, kuri izmanto infrastruktūru, jo katram iedzīvotājam tas izmaksā dārgāk.

Finansējuma pieejamība varētu iezīmēties kā vēl viens izaicinājums uzņēmējiem. Piemēram, papildus būtu jāstiprina “ALTUM” investīciju programmas, lai vairāk motivētu uzņēmumus investēt un attīstīt ražotnes, jo nav noslēpums, ka pēdējos gados attīstība nav bijusi tik strauja. Baidoties no ģeopolitiskās situācijas un drošības jautājumiem, daudzi uzņēmumi atlika savas investīcijas. Ja mēs skaidri apzināmies, ka šādi nenoteiktības apstākļi saglabāsies arī turpmāk, tad gaidīt “mierīgākus laikus”, lai sāktu attīstīties, ir aplami. Latvijas uzņēmējiem nevajadzētu baidīties. Mums ir jāturpina investēt un attīstīties, īpaši vietējā kapitāla uzņēmumiem, jo neviens mūsu vietā Latvijas ekonomiku neuzbūvēs. Jābūt spējīgiem pielāgot savu redzējumu un taktiku dažādām situācijām.

Aktuāla būs arī konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vides veidošana. Paredzamība nodokļu regulējumā ietekmē gan paļāvību valdības lēmumiem no uzņēmēju puses, gan potenciālo investoru uzticēšanos valsts politikas virzienam. Ja pāreja uz fiksēto neapliekamo minimumu ir bijis pozitīvs solis, tad ikgadējas ārpuskārtas nodokļu izmaiņas ir kaitējušas ne tikai atsevišķām nozarēm, bet valsts ekonomikai kopumā. Darba likuma grozījumi būs viens no izšķirošiem jautājumiem valstiskā līmenī. Tagad var rast atbildes uz jautājumu - vai turpinām kultivēt retoriku, kas vairāk piestāvēja padomju laikiem vai padarām darba tirgu dinamisku un dialogu starp darba devēju un darba ņēmēju daudz produktīvāku? Līgumu spēkā esamība pēc tā termiņa beigām un darba tiesisko attiecību saglabāšana pat ja puses to nevēlas ir tikai divi no elementiem, kuri aizķērušies no pagātnes. Tāpat būtiska prioritāte 2026. gadā būs slimības lapu regulējuma izmaiņas. Darba devēju apmaksāto slimības lapu skaits ir jāpielāgo kaimiņvalstīm, kā piemēram, Igaunijā apmaksā piecas, Lietuvā divas, bet Latvijā astoņas dienas. Valstij ir jāuzņemas lielāka atbildība par slimības lapu apmaksu, kas dotu arī motivāciju uzraudzības stiprināšanai. Pretējā gadījumā mēs turpināsim atpalikt konkurētspējā ar mūsu kaimiņiem.

“Detalizētāk par LDDK prioritātēm komentēsim gada sākumā, taču skaidrs, ka nākamā gada galvenais izaicinājums būs nevis saprast, ko darīt, bet gan kā to darīt, lai motivētu arī sociālos partnerus iet vienā virzienā – valsts labklājības virzienā,”

LDDK prezidents Andris Bite.