Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumā ir vairāki jautājumi, kuriem nepieciešams meklēt labākos risinājumus, taču diskusija par detaļām nedrīkst kļūt par kārtējo ieganstu atlikt pārmaiņas pēc būtības. Latvija nevar vienlaikus runāt par ekonomikas transformāciju, produktivitātes kāpumu un straujāku izaugsmi, bet, nonākot līdz konkrētiem lēmumiem par jauniešu zināšanām un prasmēm, atkal izvēlēties neko nemainīt.

Valdībai ir jāpieņem nedēļu no nedēļas atliktie lēmumi par izglītības un zinātnes ministres Ilzes Indriksones virzītajām pārmaiņām izglītībā. Īpaši pārsteidzoša ir aktīvā politiskā pretestība centralizētā eksāmena dabaszinībās ieviešanai 9. klasē no Zaļo un Zemnieku savienības un Jaunās Vienotības pārstāvjiem, jo tieši šīs partijas desmitgadēm uzsvērušas par eksportu, industrializāciju un zinātņietilpīgas augstas pievienotās vērtības ražošanu. Bez atbilstošajām zināšanām tie ir tikai tukši saukļi. Valsts šo eksāmenu apņēmusies ieviest jau pirms astoņiem gadiem. 2018. gada novembrī tika pieņemts jaunais pamatizglītības standarts, un jaunā izglītības satura ietvaros tika izstrādāti arī valsts pārbaudes darbu modeļi dabaszinātņu un tehnoloģiju mācību jomā. Šobrīd vairs nevar runāt par pārsteidzīga lēmuma pieņemšanu. Pēc astoņiem gadiem, drīzāk ir jāvaicā, cik ilgi Latvijas politiskā sistēma astoņus gadus uzskatīs par nepietiekamu laiku, lai īstenotu to, ko pati jau ir lēmusi?

Nevar būvēt ekonomikas izaugsmi uz zināšanām, kuras nevēlamies mērīt

Īpaši grūti saprotama ir situācija, kurā politiskie spēki, kas valdībā uzņemas atbildību par Latvijas ekonomikas attīstību un izvirza ambiciozus izaugsmes mērķus, vienlaikus pretojas instrumentam, kas ļautu valstij objektīvi iegūt datus par skolēnu zināšanām dabaszinātnēs. Varam to saukt par ekonomikas transformāciju, viedo reindustrializāciju, produktivitātes lēcienu vai IKP dubultošanu. Nosaukums nemaina būtību, ka neviena no šīm ambīcijām nav sasniedzama bez cilvēkiem ar spēcīgām zināšanām matemātikā, dabaszinātnēs, tehnoloģijās un inženierzinātnēs. Tieši šādas zināšanas nepieciešamas profesijās un nozarēs, uz kurām Latvija balsta cerības par augstāku produktivitāti, lielākām algām un eksportspējīgu ekonomiku.

Savulaik, runājot par ekonomikas transformāciju, arī pati Ekonomikas ministrija kā vienu no tās priekšnoteikumiem izvirzīja ieguldījumus cilvēkkapitālā un nepieciešamo prasmju veidošanā. Tādēļ politiski nav iespējams vienlaikus prasīt straujāku ekonomikas izaugsmi un iebilst pret objektīvu mērījumu tam, vai mūsu izglītības sistēma jauniešiem vispār nodrošina zināšanas, uz kurām šāda ekonomika var balstīties.

Diskusija par to, vai Latvijai nepieciešams mērīt skolēnu zināšanas dabaszinātnēs, notiek laikā, kad pašas Izglītības un zinātnes ministrijas dati jau rāda satraucošu ainu. 2026. gadā 3. klasē aptuveni 17% jeb katrs sestais skolēns dabaszinātnēs uzrāda sniegumu, kas varētu rezultēties nesekmībā. Arī 6. klasē šis īpatsvars ir 17%. Turklāt tieši dabaszinātnēs 3. klasē šādu skolēnu īpatsvars ir lielāks nekā tekstpratībā (14%) un rēķinpratībā (16%). Šie dati ir arguments nevis atteikties no zināšanu mērīšanas, bet pēc iespējas agrāk identificēt problēmas un tās risināt.

“Mēs nevaram prasīt dubultot Latvijas ekonomiku un vienlaikus baidīties izmērīt, vai mūsu bērniem ir zināšanas, kas šādu ekonomiku spēs radīt. Ja astoņus gadus pēc lēmuma pieņemšanas politiķu atbilde joprojām ir “neesam gatavi”, tad problēma vairs nav eksāmenā. Problēma ir mūsu spējā pieņemt un īstenot lēmumus,”

uzsver Kaspars Gorkšs.

Eksāmens pats par sevi nevienu nepadarīs gudrāku un neatrisinās dabaszinātņu skolotāju trūkumu. Taču vienots valsts pārbaudes darbs ļauj objektīvi ieraudzīt, ko skolēni zina, kurās skolās un pašvaldībās ir problēmas un kur nepieciešami papildu resursi, skolotāji vai metodiskais atbalsts. Ja bažas ir par to, ka eksāmens atklās būtiskas atšķirības starp skolām vai nepietiekamas skolēnu zināšanas, tad tieši tādēļ šāds mērījums ir nepieciešams. Slikts rezultāts nav arguments pret mērīšanu. Tas ir arguments rīcībai.

Astoņi gadi bez ieviešanas nav sasteigta reforma

Šobrīd publiskajā diskusijā viens no galvenajiem argumentiem pret pārmaiņām ir to ieviešanas temps. Arī pašvaldību un izglītības nozares pārstāvji norādījuši uz bažām par izmaiņu ieviešanu īsi pirms jaunā mācību gada. Šīs bažas ir jāņem vērā, taču tās nevar attiecināt uz pašu nepieciešamību beidzot ieviest dabaszinību zināšanu mērījumu. Ja politiski pieņemts lēmums astoņus gadus nav īstenots, tā nav sasteigta reforma. Tā ir ilgstoši neizdarīta reforma un katrs nākamais atlikšanas gads nozīmē vēl vienu skolēnu paaudzi sistēmā, kurā valsts turpina runāt par STEM nozīmi, bet atsakās konsekventi izmērīt rezultātu.

Priekšvēlēšanu “pret” politika Latvijai maksā pārāk dārgi

Visi apzināmies, ka priekšvēlēšanu laikā politiski daudz vienkāršāk ir nostāties “pret”. Pret eksāmenu. Pret pārmaiņām. Pret nepopulāru lēmumu. Pret jebko, kas kādai sabiedrības grupai rada neērtības. Pret principa pēc, jo tā iespējams sacelt lielāku rezonansi par jautājumu. Daudz grūtāk ir pateikt, kas Latvijai ir jāizdara un kā mēs to izdarīsim.

Valstij ir nepieciešami tieši šādi politiķi, nozaru pārstāvji - cilvēki, kuri spēj identificēt nepieciešamos soļus, izskaidrot tos sabiedrībai, nodrošināt nepieciešamos resursus un uzņemties atbildību par rezultātu. Latvijas ekonomika jau pārāk ilgi atrodas vājas izaugsmes periodā. Ja arī izglītības reformas turpināsim atlikt līdz brīdim, kad pret tām vairs neviens neiebildīs, mēs nevis izvairīsimies no problēmām, bet pagarināsim stagnāciju vēl par vienu gadu un pēc tam vēl par vienu.

Valdībai nākamajā sēdē ir jāpieņem lēmums un jāpārtrauc reformas atlikšana. Ja konkrētā risinājumā nepieciešami uzlabojumi - tie jāizdara. Ja skolām nepieciešams papildu atbalsts - tas jānodrošina. Ja trūkst skolotāju - valdībai jāpasaka, kā šī problēma tiks risināt. Taču “neesam gatavi” astoņus gadus pēc sākotnējā lēmuma vairs nevar būt valsts politikas arguments.