Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) īstenotā projekta „Nozaru sociāla dialoga uzlabošana” (Nr.2012/104577), kuru līdzfinansē Globālais fonds cienīga darba un trīspusējās sadarbības veicināšanai, ietvaros 2014. gada pirmajā pusgadā tika īstenots pētījums, lai apzinātu nozaru sociālā dialoga attīstības šķēršļus un izaicinājumus Latvijā.

Pētījuma ietvaros analizēta sociālā dialoga prakse četrās nozarēs (būvniecība, dzelzceļš, transports un loģistika, kokrūpniecība), kurās ir atšķirīga sociālā dialoga norise un attīstība, kā arī detalizēti analizēta nozaru sociālā dialoga esošā situācija un iespējamie attīstības virzieni un šķēršļi. Pētījuma analīze balstās statistikas datos, informācijā, kas iegūta ekspertu intervijās ar nozaru darba devēju un darba ņēmēju organizāciju un nozaru ministriju pārstāvjiem, kā arī apmācību semināru ietvaros īstenoto darba grupu rezultātos.

Lai gan darba devēju un darba ņēmēju organizāciju pārstāvji novērtē, ka ir aktīvi savu biedru interešu apzināšanā un pārstāvībā, tomēr kopumā novērtējums par nozaru sociālā dialoga procesu ir kritisks, uzskatot, ka šobrīd tas ir vairāk orientēts uz pašu procesu, nevis rezultātu, proti – darba devēju un ņēmēju sarunas dažādos līmeņos notiek, bet tām reti ir konkrēti praktiski rezultāti. Sekojoši tiek izteikts viedoklis, ka sociālā dialoga tālākai jēgpilnai attīstīšanai nepieciešams pārorientēties no vispārīgām sociālo partneru sarunām uz konkrētiem sasniedzamiem mērķiem.

Pētījuma ietvaros tika apzināti arī galvenie izaicinājumi nozaru attīstībai. Lai gan katrā nozarē aktuālākie izaicinājumi atšķiras, ir arī vairākas kopīgas problēmjomas, uz kurām norāda lielākā daļa intervēto respondentu. Viena no visbiežāk minētajām problēmām ir dažādi jautājumi, kas saistīti ar likumdošanu. Piemēram, tiek norādīts uz iepirkumu sistēmas nepilnībām, darba aizsardzības jautājumu nesakārtotību, darba attiecību juridiskiem aspektiem u.c. Tāpat kā īpaši aktuāla problēma tiek izcelta likumdošanas mainība, mainoties politiskajai situācijai, kas savukārt rada nestabilitāti uzņēmējdarbības vidē, liedzot plānot uzņēmējdarbību ilgtermiņā. Ilgtermiņa plānošanas trūkums savukārt tiešā veidā ietekmē iespējas risināt darba devēju un ņēmēju savstarpējo interešu saskaņošanas jautājumus, jo darba devējiem jāuzņemas riski, kas saistīti ar likumdošanas negaidītām maiņām un uzņēmējdarbības vides un nosacījumu neplānotām pārmaiņām.

Vērtējot nozaru ģenerālvienošanās noslēgšanas iespējas, lielākā daļa aptaujāto ir pesimistiski un uzskata, ka šobrīd Latvijā šādas vienošanās nav iespējamas. Nozaru ģenerālvienošanās noslēgšanas iespējas tiešā veidā ir atkarīgas no uzņēmējdarbības vides uzlabojumiem valstī kopumā. Ja darba devēji varētu savu uzņēmējdarbību plānot ilgtermiņā, nebaidoties no straujām un negaidītām nodokļu politikas maiņām vai nozares regulējošo likumu un noteikumu maiņām, kā arī ja valdība kā sociālais partneris stiprinātu (tieši vai netieši) nozaru sociālajā dialogā iesaistīto organizāciju kapacitāti un konkurētspēju, nozaru ģenerālvienošanās varētu kļūt par izplatītu praksi, kurā darba devēji un darba ņēmēji būtu ieinteresēti. Diemžēl šobrīd novērojama izteikti skeptiska attieksme pret šāda veida vienošanām kā no darba devēju, tā darba ņēmēju puses.